Jēču dabas taka Naukšēnos.

Anete: Pārgājienu iespējas Latvijā, mūsuprāt, ir neizsmeļamas. Mums patīk atklāt jaunas vietas, radīt pašām savas trases un doties mežu biezokņos. Covid 19 krīzes laikā izmantojām pārgājienu iespējas pierīgā. Ievērojām valstī noteiktos ierobežojumus, tas ir, nebraucām sabiedriskajā transportā un ieturējām distanci, visu kā godīgiem pilsoņiem pienākas. Tomēr pēdas niez doties tālāk no Rīgas un turpināt atklāt Latvijas dabu. Kad ierobežojumi tika mīkstināti, uzaicināju Betiju paciemoties pie manas ģimenes Naukšēnos un izmest kādu loku pa Naukšēnu takām😊

2120200516_151559949

58
Ieradāmies uz zaļāko pavasari.

Betija: Pēc ilgās sēdēšanas Rīgā, pilsēta man bija diezgan apnikusi. Atklājām dažas jaunas vietas, taču ļoti gribējās atkal pabūt kādā tālākā Latvijas nostūrī. Tāpēc, kad Anete man piedāvāja doties viņai līdzi uz Naukšēniem, nebija divu domu – jābrauc 🙂 Sākumā nopietns pārgājiens nav plānots, tikai pastaiga ”kaut kur ārā”, taču tad Anete man pastāsta, ka netālu no Naukšēniem esot diezgan gara dabas taka. Ar ”diezgan gara” es domāju jebko, kas ir vairāk par klasiskajām 3-5 km takām. Tātad – jāiet! 😀

111063Anete: Teikšu kā ir, Naukšēnu takas pārzinu ļoti slikti, lai neteiktu, ka nepārzinu vispār😑Limbažu vietas zinu labāk, tomēr esmu apņēmības pilna sev un Betijai atklāt Naukšēnus🙂 Sacīts – darīts, dzimst ideja par Jēču dabas taku. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā taka izveidota sen. Beidzot arī es esmu saņēmusies to atklāt💪Labāk vēlu nekā nekad👑

aaa9404244Betija: Jēču dabas taka izklausās interesanti. Savos pārgājienu ideju meklējumos tādu nemaz neesmu dzirdējusi. Arī foto internetā sola skaistu, nedaudz mežonīgu mežu, taku cauri dažādu veidu purviem – ideāla kombinācija! Taka nav īpaši populāra, kas ir tieši mūsu gaumē, varbūt pat nevienu nesatiksim 😀 Un Anete gatava mani turp aizvest 🙂

12Anete: Sestdien, no mājas labumiem un relaksētas atpūtas, izčammājamies uz iziešanu dabā ļoti vēlu. Izejam uz taku aptuveni ap diviem pēcpusdienā. Plānā nav liela kilometrāža. Jēču dabas taka nav ļoti gara, vien 7 kilometri. Uzmetam uz kartes trasi uz aptuveni 20 km. Ceļš turp un atpakaļ + pati dabas taka. Kas priekš mums ir 20 km?😀Spļāviens jūrā😀Vakarā esam sarunājušas ciemošanos pie mūsu ceļojumu draudzenes Diānas, lai gremdētos atmiņās par Jordānijas braucienu❤Līdz tam izstaigāsimies. Pēcpārgājiena atziņa, mūsu līmenis ir audzis, bet tas nenozīmē, ka lielība un lepnība nav jāapcērt pašā saknē. Turklāt prātīgi būtu nelikt visus vēžus vienā kulītē, proti, nesaplānot pasākumus vienā dienā 😀

20200516_15331820200516_15593520200516_160139Betija: Pārgājiena diena, kā jau ierasts, nav nekāda saulainā 😀 Rīta pusē kārtīgi uzlīst un nokrīt krusa. Vējš ir nežēlīgs, aizdomīgi mākoņi mijas ar sauli. Nekas, neesam vakarējās, iesim tāpat, ja ir nolemts. Entuziasms diezgan liels. Priecājamies, ka esam uzvilkušas zābakus, sākumā doma bija iet ar botām (tā ir slikta doma, ja ejat uz Jēču dabas taku). Arī google brīdina – taka vietām purvaina un mitrumu izturīgi apavi ir pirmā nepieciešamība (vai arī DAUDZ sausas zeķes).

347Anete: Izejam no Naukšēnu centra uz tautā sauktā Naukšēni seši ceļa. Mūsu trase ved no Naukšēnu centra Nurmu virzienā uz mūsu šīs dienas pārgājiena zvaigzni Jēču dabas taku. Lietus un krusa norimuši, toties plosās vējš. Betija spiedz aiz sajūsmas ir galīgi neapmierināta ar šādu pavērsienu, labāk būtu lijis!!! Ejam pa Naukšēni seši, liekas, mūs aizpūtīs pa gaisu.  Ir, maigi sakot, grūti iet pret vēju. Betija velta vējam spēcīgus epitetus. Sāk šķist, ka labāk būtu bijis palikt mājās dīvānā. Es būtu uzcepusi pīrāgus, uzgriezusi rosolu un mēs būtu svinējušas rīšanas svētkus 😀Godīgi atzīstos Betijai, cerēju – viņa pateiks – mož neejam? Bet tās nebūtu mēs, ja absolūti stulbos laika apstākļos, nedotos pārgājienā 😀

56811Betija: Izejot uz ceļa, vējš iegriežas tieši sejā. Kāds tur vējš, vētra. Par vēju neesmu sajūsmā, man tas riebjas nepatīk vairāk kā lietus. Pret lietu vari aizsargāties, bet izvairīties no vēja var tikai sēžot mājās 😀 Godīgi, sākumā, kamēr gājām pret viesuļvētru vēju, ļoti bieži prātā iezagās doma, labāk būtu sēdējušas mājās pie rosola un pīrāgiem 😀 Kad beidzot tiekam uz mierīgāka ceļa, šīs grēcīgās domas pazūd un ir skaidrs, ka nožēlotu, ja nebūtu izgājušas.

13141517Anete: Cīņā ar vēju nepadodamies. Taka tiks atklāta par spīti visam. Kārdinājums griezties apkārt un doties uz mājām bija liels, bet mēs neesam tās, kas met plinti krūmos pie tornādo parasta vēja brāzmām. Ja esam izgājušas trasē, tā tiks pieveikta. Tāpēc izlamājušās uz vēju, pagriežamies no Naukšēni seši uz Nurmiem. Daba apžēlojas par mums, vējš iegriežas no sāna, iet kļūst vieglāk, ieslēdzas pārgājiena noskaņojums😊Vidzemes plašumi nepieviļ, šķiet tie ir bezgalīgi. Turklāt izdevies notvert pavasara svaigo zaļumu. Esam priecīgas, tā vietā, lai stumtu aiz vaigiem pīrāgus, esam dabā, atklājam jaunu taku un dodamies piedzīvojumā 😊

10161819Betija: Daba par mums apžēlojas un uz brīdi cerīgi sāk spīdēt saule. Ceļš līdz dabas takai ir vienkāršs. Šoreiz ved Anete un kartē ieskatamies tikai aptuveni. No ceļa dabas taku atrast nav grūti, visur ir norādes. Arī tālāk takā marķējumi ir ļoti daudz un viegli pamanāmi (vismaz takas pirmajā, garākajā daļā, bet līdz tam nonāksim). Takas sākumā novietotas dažas automašīnas, pilnīgi vienas neesam, bet, jebkurā gadījumā, šī vieta nav plaši apmeklēta.

2555232012Anete: Tverot pavasara ainavas Naukšēnu novadā, esam nonākušas pie autobusa pieturas Jēči. Līdz takai esam nosoļojušas labā ātrumā, pirmie 7 kilometri pieveikti. Pie Jēču pieturas sākas trase. Trasei divi marķējumi – sarkans un zils. Trase sadalīta garajā (sarkanais) un īsajā (zilais) posmā. Mēs iesim visu trasi, tāpēc sekojam sarkanajam marķējumam.

22242627Anete: Pa ceļam uzmetam aci Jēču dzirnavām. Pie tām nepakavējamies, jo mums vēl vakarā otrs pasākums kā arī lietus mākoņi draudīgi savelkas. Līdz līšanai gribam paspēt tikt mežā. Marķējums ved tieši caur kādas mājas pagalmu. Izskatās apdzīvota. Man galvenais, lai pēkšņi neparādās lauku suns🐕 Tas nenotiek, esmu glābta👑

2830293132Betija: Sekojam sarkanajam marķējumam, jo gribam iziet pēc iespējas vairāk. Sākumā rodas maza neizpratne, jo pa granteni soļojam tieši kādas sētas virzienā. Jau domāju, ka iesoļosim kāda privātīpašumā, bet nē, ceļš ved garām. Izrādās, ka senatnīgā lauku sēta ir daļa no takas apskates objektiem. Aiz mājām sākās īstais pārgājiens, jo grantene pāriet mazākā ceļā. Marķējumi ir labi redzami un apmaldīties nav iespējams.

33353634220200516_154218Betija: Neticu, ka mums kārtējo reizi veicas. Vēl tikko mākoņi draudēja ar lietu, bet pēkšņi parādās saule un izskatās, ka mēs tiksim līdz mežam sausām drēbēm 😀 Pirms mirkļa pētījām zem kura koka paslēpties lietusgāzes gadījumā. Saule mūs iepriecina un pat vējš šķiet pierimis.

373839414345Anete: Ejam gar lauka malu meža virzienā. Tālumā redzam, ka mums pretī nāk cilvēki no mazās trases. Neesam vienīgās, kuras izlīdušas piedzīvojumā un cīņā ar vēju😄 Ejot gar lauku, uzspīd saule caur pelēko debesi. Ziedošie ievu krūmi, zaļais lauks un koki, saules apmirdzēti, spīguļo kā apzeltīti❤ Neaprakstāms mirklis dabā😊Vārdu, lai raksturotu netveramo mirdzuma mirkli dabā, nav. Jāiet ārā, lai dabas brīnumainās mirkļa pārvērtības piedzīvotu🌤☀️❤

20200516_15562620200516_15563020200516_15571420200516_155807585657Betija: Mums veicas, ejot pāri laukam meža virzienā, uzspīd saule. Pavasaris izgaismojas krāsās, ir skaisti 🙂 Priecājāmies, ka esam iznākušas ārā. Dažas retās lietus piles mūs nespēj sabaidīt. Kad būsim mežā, lai līst, starp kokiem nejutīs. Nebūs pirmā reize lietū mežā 😀

464753525459Betija: Ceļš cauri mežam sākas ar nelielu izcirtumu un purvu. Internets un informācija takas sākumā vēsta, ka savā ceļā redzēsim vairākus purvu veidus. Pirmais ir parastais, klasiskais purvs. Ir arī informatīvs stends un mini taciņa. Spriežam, ka laipiņa varētu būt nedaudz garāka, bet tad, iespējams, tiktu piemirsts pats galvenais objekts – dabas taka kopumā.

60616264656670Anete: Nemaz nezināju, ka takas sākumā mūs sagaidīs purvs. Neslēpju izbrīnu, nezināju, ka te tāds ir😮 Ja šeit ir purvs, tas jāaplūko, pirms ejam tālāk. Žēl, ka ceļš caur purvam izlikts tikai līdz informācijas stendam. Betija iet pirmā, es sekoju. Ilgi neaizkavējāmies, bet iespaidi iegūti😊 Paejot garām purvam, taka ieved mežā. Īstie piedzīvojumi var sākties😁

67716920200516_160553737274betaa

20200516_160703
Betija purva izpētes procesā 🙂

Anete: Betija iet pa priekšu, ja izlien kāda nevajadzīga čūska, lai man nav tāda jāsastop. Dodamies caur boreālo mežu. Neizliksimies gudrākas kā esam, tāpēc pajautājam googlei un noskaidrojam, ka boreālie meži nav nekas cits kā skujkoku meži ar lapu koku piejaukumu🌲🌲🌲 Ejam cauri skujkoku mežiem, mežs pavisam satumsis. Liekas drīz līs, pirmais purvelis uz takas mūs gaida. Skatam paveras arī izgāzta koka milzīga sakne. Mūsu zābaki ir uzdevumu augstumos. Sausām kājām dodamies dziļāk satumsušajos, draudīgajos mežos.

7621a788082Betija: Ja līdz šim brīdim nelikās, ka ir nepieciešamība pēc mitrumizturīgiem apaviem, tad, nogriežoties uz mazas meža taciņas, ātri vien kļuva skaidrs, kāpēc šis brīdinājums ir jāņem vērā. Taka ieveda klajumā starp maziem kociņiem un lieliem dubļiem. Vietumis redzami koka baļķīši drošākam solim, taču izskatās, ka atjaunoti tie nav sen. Mums, pēc visiem citiem pārgājienu dubļiem, šie nelikās ievērības cienīgi. Kas tur ko neizbrist 😀 Es brienu, Anete atkal graciozi lēkā 😀 Mazliet pil lietus, vecie koki vējā šūpojas un čīkst, dodot lielāku nekurienes noskaņu.

83888485868792Anete: Mazā taciņa izved caur drūmo mežu. Saulainā laikā sajūtas, ejot pa taku, ir citādas. Visapkārt neskarta daba. Esam uzgājušas mazu, nepieradinātu dabas taku. Nonākam pie laipiņas pāri grāvim. Esmu aizsapņojusies, domājot par meža draudīgumu, kad pēkšņi mans pārgājienu draugs šīs domas izklīdina. Betija sāk pārgalvīgi lēkāt pa laipiņu, tā, ka es, tikai pateicoties savai līdzsvara izjūtai, neaizlidoju pa gaisu un grāvī iekšā 😃 Aizrāvusies un priecīga par atklāto dabas taku, Betija nav pamanījusi, ka bailēs no čūskām lāčiem, viņai cieši sekoju 😃

919493959697Betija: Mežs ir brīnišķīgs. Esmu sajūsmā par šo taku. Tai ir visas, manuprāt, foršo taku īpašības – mežonīgums, milzīgas egles senatnīgā mežā, purvaini brikšņi. Jā, tā nav uzturēta sterilā kārtībā, bet man šķiet, ka šai takai tas nemaz nepiestāvētu. Jēču dabas taka ir aizraujoša savā pirmatnībā, ja vietām ceļš nebūtu izlikts maziem baļķīšiem, liktos, ka esam iemaldījušās meža biezoknī. Sajūsmā par dabu, kā jau īstam draugam pienākas, netīšām gandrīz  ielidinu Aneti no laipas grāvī,  😀

bet20200516_1616169910120200516_162514103104Anete: Taka izved izcirtumā, kurā mūs sasniedz lietus lāses. Izcirtumā daudz nekavējamies, lietus dzen atgriezties meža biezoknī. Tomēr kontrasts iegūts. Tikko bridām pa purvainu mežu, te pēkšņi izcirtums. Riksītī to šķērsojam un esam atpakaļ drošībā zem egļu zariem. Lietus dzen uz priekšu. Tiesa, par spīti lietum, zem kādas egles top leģendārie 40 selfiji😄

20200516_162911105106107

98884444_3295542980470514_4766160092095578112_n
Viens no 40 selfijiem 😀

20200516_16270320200516_16283110075108110Betija: Lietus, kurš mūs beidzot pārsteidz tieši izcirtuma vidū (kā gan savādāk) mežā, starp lielajām eglēm īsti nav jūtams. Mūs sasniedz vien pāris piles, lai gan vienubrīd līst pat diezgan spēcīgi. Man sāk gribēties ēst, taču nespējam atrast sev tīkamu pauzes vietu. Kādas trīs palaižam garām, jo visu laiku meklējam labāku. Zeme lielākoties ir slapja un uz tādas sēdēt negribas. Meklējam ko sausāku, bet īstā vieta kā nenāk, tā nenāk.

102109111112113114Betija: Aiz izcirtuma seko bērzu un apšu audze meža vidū, tad atkal esam purvā. Šoreiz ejam cauri zāļu purvam. Man ļoti patīk zāļu purvi. Kad biju maza, pa ceļam uz mūsu peldvietu Juglas ezerā bija applūdis purvājs, kas man likās ļoti interesants. Protams, mēs gājām tam garām pa taciņu, bet man katru reizi gribējās ielīst dziļāk, starp kokiem un palēkāt paciņiem. Vecāki neļāva 😀

115117118116124122121123Betija: Kādā brīdī taciņa kļūst pavisam applūdusi. Laipas paliekas rēgojas kaut kur zem dubļiem un es apšaubu šīs konstrukcijas izturību. Smejos, ka beidzot paliek interesantāk, Anetes atklātā taka izrādās dubļu paradīze 😀 Grāvīti šķērsojam viltīgi, atrodam krūmos dēli, kas kalpo par tiltiņu. Tikmēr atkal sācis līt mazliet stiprāk, jāmūk zem kokiem un zem kādas lielas egles nolemjam apsēsties. Gudrā es mistiskā veidā esmu iedabūjusi zeķē mazu akmeni, tas sāk par sevi atgādināt. Protams, apstāties ātrāk nebija vēlēšanās 😀 Nopietni, ja tev zeķē ir kaut mazākais akmentiņš, apstājies un izpurini laicīgi 😀

127128134125135136137138Anete: No lietus mūs sargā milzu egļu zari. Lietus līst, bet tas nav iemesls, lai apstātos. Tas rimstas, kad iznākam no meža, lai šķērsotu kārtējo pļeņčku, kura izveidojusies tieši uz takas. It kā nekas traģisks, vienīgi celiņa vietā uz takas izliktie koki ir slideni. Mūsu Lowa zābaku pagaidām konstatētais mīnuss ir mīkstā zole, kas veicina izcilu slīdamību😀 Betija drosmīgi šķērso mini purveli pirmā, sekoju viņai pa pēdām. Purvelis tiek šķērsots veiksmīgi. Beidzot acu priekšā paveras izcila pusdienu vieta. Daudz nedomājot, sitam vaļā kūpinājuma un siera maizītes 🙂 Gastranomiskās izvirtības mežā. Kūpinājums  šādā brīdī ir perfekts😍

20200516_16005920200516_16593420200516_16575520200516_16205220200516_16283220200516_16281020200516_162822126148Anete: Sēžot kļūst vēsi. Pārsalstu tā, ka trīcu pie visām miesām. Betija brīnās par manu salīgumu, viņai viss kārtībā, silts. Ejot man kļūst siltāk, tomēr rezerves džemperis tiek paturēts mugurā. Turpinot gājienu pa meža biezokni, mūs atkal pārsteidz lietusgāze. Spīdot saulei, gāž lietus. Saulē lietus lāses mirdz kā mazi kristāliņi. Liekas līst kristālu lietus❤💎

11912013914114214414720200516_173347145143146Betija: Nespēju beigt priecāties par atklāto taku. Jēču dabas taka ir ļoti daudzveidīga. Senais mežs, dažādie purvi, taka kas ved cauri purva ciņiem. Galvā visu laiku tāds – ”bāc, šī gan ir viena ļoti forša taka!” Ir arī 🙂 Pirmās daļas noslēgumā parādās pat gravas un kaut kādi pauguri. Pēkšņi attopos, ka kāpju kalniņā 😀 Jā, no laimes neizbēgsi pat šeit 😀

152149150151153154157158Anete: Tuvojoties takas nosacīti otrajai daļai, caur krūmiem, pamanām pretim nākam vēl kādu interesentu grupu, kurus lietus nav nobiedējis💪😊Betija, savukārt, pamana ka kļuvis kalnains, atskan gaviles burkšķēšana – kāpēc kaut kādi kalni ir arī šeit??? Atbildu, ka šie tādi pakalni vien ir, salīdzinot ar Ozolkalnu😀 Uz piebildi saņemu atbildi, ka kalns paliek kalns😑 Neizaicinu likteni un diskusiju par tēmu “kalni” izlemju neturpināt😂

15916520200516_174631163161164Betija: Taku domās esmu sadalījusi divās daļās. Pirmā beidzas, kad no meža iznākam uz lauku ceļa. Saulē uz grantenes ir silti, lietus vairs nelīst un meža ielokā nejūt trako vēju (kurš nekur nav pazudis). Mūsu plāns ir iziet taku visā garumā, nevis mest apli, kas ir mazāks. Ja gribas vienkārši skaistu (nedaudz dubļainu) pastaigu cauri senatnīgam mežam, tad šeit ieteicams sekot norādēm un iet atpakaļ 😀

160162169170167168Anete: Izejot no meža, ejot gar lauku, liekas, tūlīt pārgājiens noslēdzas. Vēl tikai līdz mājām jātiek, kas tad tur. Betija skatās kartē un saka, ka trasē palikusi mazākā daļa. Aptuveni divu stundu laikā mēs to pieveiksim un dosimies ciemoties. Sekojot norādei mežā, nonākam pie informācijas stenda par akmens krāvumu. Pie stenda pielikta zīme, ka dabas takas tālākā daļa nav attīrīta, tajā ieteicams doties tikai pieredzējušiem gājējiem – tātad mums. Nosmejamies, ka pēc Latgales Zilās Nekurzemes, šis brīdinājums mums ir pilnīgi lieks, kas tur tāds var būt. Priekškars paceļas pārplūduša purva pārgājiena drāmai 😀  Piedzīvojums var sākties pa īstam 😀

166171172173174175Betija: Pie info stenda apstājamies tikai tāpēc, lai izlasītu, kādēļ radušies Pugu akmeņu krāvumi, jo tie tiešām ir iespaidīgi. Uzzinām, ka pētnieki nav nonākuši pie vienota secinājuma, tādēļ izvēlamies minējumu, ka akmeņi sakrauti kāda muižkunga iegribu dēļ, jo kāpēc nesakraut, ja var sakraut 😀 Zemāk piesprausta lapiņa ar brīdinājumu – takas otra daļa ieteicama tikai cilvēkiem ar pieredzi. Smejos, ka īstie cilvēki ir atnākuši 😀 Citējot sevi – kas gan tur tāds sarežģīts var būt? Dubļi? 😀 Dubļus mēs pazīstam labi, purvā ir būts (ha ha ha) 😀

17617717817918018120200516_18030920200516_180105

182
Kas gan tur varētu būt tāds, ko neesam piedzīvojušas? 😀

Anete: Apbruņojušās ar lepnību, dodamies purvā. Nekas neliecina par pastiprinātām grūtībām iziet trases pēdējo posmu līdz Grantiņu mājām. Jā, taka ir mitrāka un pļeņčkas vairāk, bet nekas nepārvarams. Ejam un dižojoties kā pāvi, izpletuši astes pavasara saulītē 😀 Zaigojam un mirguļojam visās krāsas 😀 Mums ir labi zābaki, mums ir pieredze purvu šķērsošanā, mēs neesam pirmo reizi ar pīpi uz jumta un šī lapele ar brīdinājumu tiešām paredzēta ne mums 😀

18418318518618720200516_18072620200516_180732190188130Betija: Sākums ir iemidzinošs, nekas piepūles vērts nenotiek. Jāiet pa taciņu cauri purvainam, skaistam mežam, spīd saule, taka ir marķēta un vietām uz tās pat saglabājušies baļķīši. Ir dubļains, bet joprojām nekas ārkārtējs. Sajūsma par purvaino pastaigu turpinās, līdz nonākam pie pirmā grāvīša. Laipiņa ir – veca, šaubīga, iegrimusi un daļēji salūzusi. Grāvītis nav liels, nobalansēju uz laipiņas atliekām un palīdzu arī Anetei. Zīmītes rakstītāji, šitas nebija grūti, jums būs jāpacenšas labāk! 😀 Otrā pusē taka pilnīgos dubļos, apkārt mazi grāvīši, kuros spoguļojas brikšņi. Purvainā vieta saulē mirgo. Arī marķējumus redz, viss normāli. Tad nākamais grāvītis, kurš jāpārlec, pāris kritušiem kokiem jāpārrāpjas pāri un hei, pazūd takas skaistie marķējumi. Es nezinu, vai viņi tur ir, bet mēs neredzējām vairāk nevienu 😀

189191192193195Anete: Jo tālāk ejam, jo purvaināks kļūst. Pagaidām nekas traumējošs, bet ātrums samazinās. Betija fotografē visu ko redz, es skatos pulkstenī, bāaac.. Laiks iztek kā smiltis smilšu pulkstenī. Vēl neredzu iemeslu, lai nepaspētu laikā uz vakara pasēdēšanu pie Diānas. Ātrāk tiks laukā no purva un šosejas posmā varēs saraut, atgūstot zaudēto purvā. Mudinu Betiju pielikt soli, bet attopamies, ka takas vispār vairs nav. Lēkājam pa ciņiem, visapkārt pārplūduši peļķu ezeriņi. Veikli lecam tiem pāri – pārvarējām Latgali, pārvarēsim arī šo. Galu galā cik tur vairs līdz takas noslēgumam. 

20200516_180850

20200516_181215
Taka? Kur tu pazudi?
20200516_181220
Piedzīvojums var sākties.

20200516_181348Anete: Jāpiebilst, ka Latgalē purvs bija aizsalis. Naukšēnos, Jēču dabas takas purvs, ir pilnībā atkusis. Neesam ņēmušas vērā, ka aizsalušā purvā, grozi kā gribi – ūdens tomēr mazāk. Mūsu pāva astes draud izmirkt 😀 Jo tālāk ejam, jo dziļāk purvā. Takas vispār nav. Visapkārt šķietami bezgalīgs ūdens un zāļu puduri. Meklējam ciņus, kur patverties no ūdens. Lēkājam uz priekšu. Kustība ļoti lēna. Pa ciņiem un lielākiem kitušiem koka stumbriem, nonākam pie paliela strauta. Betija pirmā pārlec pāri. Esmu lēcienā, kad atskan izmisīgs brēciens – uzmanīgi, te ir aizsargājams nakteņu dzimtas augs!!!!! Tu ar savu dubļaino zābaku neuzlec virsū!!! Brēciena rezultātā gandrīz iegāžos uz vēdera strautā, bet nakteņu dzimtas augs tiek glābts no mana zābaka 😀 Sarkanā grāmata var atviegloti uzelpot, kaut es ar ceļiem atrodos strauta krasta dubļos, viens rets nakteņu dzimtas eksemplārs palicis neskarts.

99269498_293032888375256_6071218847384338432_n
Anete cīņā ar purvu.

20200516_18170920200516_181654207Betija: Dzīvē taka ir pazudusi, bet kartē kā dzīva. Viņai te ir jābūt, bet viņas te nav. Ir purvs, slapjš, briksnis un ciņi. Apmaldījušās neesam, bet esam pilnīgā purvā 😀 Tas vēl ir pieklājīgi teikts. Laužamies cauri purvam pēc kartes. Virziens ir skaidrs, taču tikpat skaidrs ir tas, ka šis gājiens nebūs ātrs un iepēriens būs pamatīgs 😀 Par brīnumu nevienā brīdī neienāca prātā griezties atpakaļ. Ja tik tālu tikts, tad jācīnās tālāk 😀 Skatos uz ūdenī mirkstošajiem zābakiem un priecājos, ka botas palikušas mājās, jo tās pēc šī pasākuma varētu ceļot taisni uz atkritumu konteineru 😀

200201202203204205Anete: Turpinām pērties cauri ūdenim, krūmājiem un ciņiem. Mūs glābj tikai zābaki. Kājas sausas, bet lepnums un pāva aste izmirkuši un pamesti purva dūņās. Ejam kā nopērti suņi 😀 Purvam neredz ne gala ne malas. Trase jau sen pazudusi bez pēdām jeb nogrimusi purvā. Kur man bija prāts mūs ievest šajā dūkstī??? Vai Naukšēnos vietu trūkst?? Jūtos vainīga, ka manas izcilās idejas dēļ, esam tādā trubā. Visapkārt viens vienīgs okeāns. Sajūta kā uz vientuļa purva okeāna vidū 😀

20200516_18140020200516_18154220200516_181029196Anete: Trase pazudusi. Betija pēta karti, kā ātrāk iziet no purva. Tā rāda, ka vajadzētu virzīties grāvim pāri. Grāvis vai upīte izskatās dziļš, šķērsojam to pāri bebru dambim. Nonākot otrā krastā, attopamies vēl lielāka ūdens priekšā. Saprotam, šo ezeru bez laivas nešķērsot. Nākas griezties atpakaļ. Ejam gar grāvja krastu, apspriežot variantus tikt pāri. Pārlēkt nav cerību. Pārāk plats. Betija tālumā pamana koka stumbru, pārkritušu pāri grāvim. Laužamies cauri krasta krūmiem uz stumbru. Betija riskē pirmā. Kā īstam draugam pienākas, nodomāju, ja ielūzīs, vismaz zinās cik tur dziļš 😀 Stumbrs nepieviļ. Betija jāteniski pieveic stumbru, es sekoju, citu variantu tāpat nav. Koks izglābj. Esam otrā krastā, liekas, tūdaļ būsim ārā no purva. Tā ir tikai šķietamība jeb klusums pirms vētras 😀

133131156

20200516_183944
Glābiņš purvā – koka stumbrs. Aiz muguras un priekšā – Latvijas džungļi.

Betija: Pēc grāvja šķērsošanas uz brīdi parādās varonības uzplūds 😀 Saņem, purvs, mūs tik viegli nobiedēt nevar! Kad abas varones lepni izlaužas no meža klajumā, ir skaidrs, ka laiks ir kapitāli zaudēts un mūsu vakara pasēdēšanas plāns draud izgāzties. Jūtamies stulbi, ka savā plānošanā neesam iekļāvušas kārtējo izpēršanos cauri visādiem mega brikšņiem cīņu ar dabas pārsteigumiem.

15520620820200516_18085620200516_181414Anete: Izejam klajumiņā. Paskatos pulkstenī, ciemošanās ir nokavēta. Stundas laikā līdz Naukšēniem nepaspēsim, neesam pat uz Valmieras – Rūjienas ceļa. Nedaudz atpūšamies klajumā un dodamies tālāk. Nākas atgriezties mežā, lai apietu privātīpašumu. Šajā gadījumā, atgriezties mežā, nozīmē atgriezties purvā.

140197198199Betija: Pēc lauka šķērsošanas uz īsu brīdi atkal atrodam takas norādes un marķējumus. Ar īsu brīdi es domāju patiešām ĪSU brīdi 😀 Varbūt viņi tur ir, bet mēs atmetām viņiem ar roku un gājām pēc kartes. Redzamā taka ir pārdesmit metrus gara un tad mēs atkal attapāmies pie meža tehnikas izbraukātām, applūdušām sliedēm. Viss atkal ir purvains. Sāku prātot, ka, taku meklējot, mēs atkal kapitāli pazaudēsim laiku. Vai mums ir varianti? Vienu izeju no purva redzu, bet man tā nepatīk. Pēkšņi manas eksistenciālās pārdomas pārtrauc spēcīgi vārdi. Anete nepieklājīgi skaļi kliedz uz dzeni 😀 Dzenim tiek brutāli pavēlēts apklust 😀

129211212Anete: Jā, atkal esam purvā. Laužamies cauri. Nu jau abas esam izbesītas. Mežā cītīgi kaļ dzenis. Šajā momentā mani tik ļoti izbesījusi cīņa ar nebeidzamajiem purviem, ka cieš nelaimīgais dzenis. Es nesaprotu kāpēc, bet sāku ar spēka vārdiem apveltīt nabaga nevainīgo putnu, likdama dzenim aizvērties ar savu kalšanu. Kāpēc es klaigāju uz dzeni??? Tas nav izskaidrojams 😀 Droši vien tas nabags no bailēm nokrita no koka, jo pēc mana spēka vārdu monologa, kalšana patiešām apklust.

981327789Anete: Neesmu vienīgā, kas zaudē savaldību. Pārgājiena sākumā Betija lūdza – tikai bez visādiem dižakmeņiem utt. Apsolīju, ka nekādus dižakmeņus nemeklēsim. Redzējām mežā kādu norādi uz akmeni, Betija uzreiz noskalda – mēs tur neiesim!! Ok, neiesim, es arī nevēlos nekādus akmeņus apskatīt. Nezinu kā, bet izlaužoties no purva, nonākam tieši pie dižakmens. Betija neiztur un sekojot manam piemēram, izlamā dižakmeni 😀 Dižakmens kā dižakmens. Nekādi nereaģē uz spēka vārdiem un stāv kā stāvējis. Par attaisnojumu, jāsaka, ka abas nožēlojam nesavaldību un atvainojamies gan dzenim, gan dižakmenim.

20200516_184957
Kaut kur kokos nelaimīgais dzenis.
20200516_185610
Pa kluso no Betijas tapa dižakmens foto. Fonā joprojām džungļi.

Betija: Dižakmens pārplūduša meža vidū tiešām nav tas, ko es šobrīd vēlos redzēt. Ja nu vienīgi uz tā uzkāpjot, tas paceļas gaisā un aizlido prom no šīs vietas un nosēdina mūs tuvākā ceļa malā. Bet šī nav pasaka un dižakmeņi nelido (varbūt vienīgi klusām smejas par cilvēkiem purvā). Mums atliek meklēt ceļu uz civilizāciju pašām. Saprotu, ka turpināt iet pa nosacīto ”taku” būs pilnīgs ieberziens, piedāvāju Anetei ceļu saīsināt. Aiz meža purvāja ir lauks, ejot taisni cauri mēs izlauzīsimies brīvībā. Skaļi nesaku to, ko redzu – mums priekšā ir gabals purvaina izcirtuma un aiz tā blīvi saauguši mazi, bet kupli kociņi.

194226230Anete: Ja kādam liekas, ka ar šīm epizodēm viss ir beidzies un mēs tālāk atradām skaistu, sausu meža taciņu, kas ved tieši uz Valmieras – Rūjienas ceļu, tad nē. Traģēdija purvā turpinās ar jaunu, vēl nebijušu cēlienu. Šajā cēlienā mēs sakārāmies ar kaut ko tādu, kas pārspēja Ozolkalnu. Jā, Ozolkalns ir gāzts no troņa. Mūsu jaunais nemīļākais pārgājiena posms ir jaunaudze.

23120200516_180854Anete: Betija pieņem lēmumu, ka caur mežu neiesim. Mēģināsim izkļūt no brikšņainā purva un iet gar lauka malu. Šī plāna rezultātā, laužamies cauri jaunaudzei, kas ir totāli pārplūdusi. Jau vairs neskatos, kur eju. Tik ļoti vienalga. Betija nikni laužas caur jaunaudzi. Tas ir kaut kāds vājprāts. Saaudzis tāds biezoknis, ka Amazones džungļi nobālē. Betija iet kā tanks. Es nogurumā kļūstu neuzmanīga un, jaunaudzes vidū, lecot pāri akmeņiem, paslīdu un gandrīz iekrītu no akmens ūdenī. Pēdējā mirklī paspēju sagrupēties un piezemēties uz blakus esoša akmens. Paveicās. Nekas cits neatliek kā turpināt lauzties ārā, lai  šis murgs beigtos.

232
Šī nav TĀ jaunaudze, bet gan jau par tādu reiz izaugs.

asdfffqwBetija: Ja purvs man likās kā izaicinājums, tad te es saskāros ar kaut ko, kas pat manam piedzīvojuma garam bija par daudz 😀 Vairs nekad negribu tuvoties nevienai jaunaudzei 😀 Kur nu vēl tādai, kas izaugusi applūduša izcirtuma vidū. Cīnos ar kociņiem un cenšos neiekrist kādā peļķē, jaunaudze ir saniknojusi pat mani. Pēkšņi atskan Anetes sauciens, es pagriežos brīdī, lai redzētu, kā viņa gandrīz vai ieveļas no liela akmens ūdenī. Gar acīm pazib ainas ar slapjām drēbēm, samirkušu Aneti, atceros, ka mums nav līdzi rezerves drēbju. Veiksme, ka Aneti uztver blakus esošs akmens. Beigu galā no elles jaunaudzes izlaužamies sausas, bez zaudējumiem. Vienaldzīgi notraucu pa kāju rāpojošu ērci, jebkurā citā brīdī būtu sākusies ērču panika 😀

213214215216Anete: Priecājamies ieraugot lauka malu. Jūtamies kā laimējušas miljonu. Esam gatavas apskaut lauku. Atvainojos Betijai par šo visu. Viņa, par laimi, nevēlas mani ietrenkt atpakaļ purvā un nelaist ārā, par šī pārgājiena ideju. Brīdī, kad atmetam jebkādu iespēju paspēt pie Diānas, zvana mamma. Brālis esot gatavs atbraukt mums pakaļ, lai mēs paspētu uz kafiju un kūkām. Lauka malā tiek pausta nevaldāma sajūsma. Šoreiz trase pilnībā netiks pieveikta kājām. Spēks iet tālāk ir, tomēr vakara pasākumu, kuru pašas esam noorganizējušas, izgāzt negribam, tāpēc piekrītam savākšanai.

217218219221Betija: Kamēr gaidām savu transportu, sēžam ceļmalā un smejamies par savu purva bridienu 😀 Kārtējais piedzīvojums, kurš piezagās negaidot. Taka paredzēta tikai pieredzējušiem gājējiem? Nekad vairs nesmiešos par šiem vārdiem 😀 Ja neskaita pēdējo posmu aiz dižakmens un trako jaunaudzes apkārtceļu, purvs bija interesants piedzīvojums. Jēču dabas taka ir ļoti skaista paslēptās Vidzemes pērle. Takas lielāko daļu iespējams iziet mierīgi, vien nepieciešami mitruma izturīgi apavi, jo vietām ir dubļains (bet nekas ārkārtējs). Pie Pugu akmeņu krāvumiem var mest apli un iet atpakaļ uz startu. Ja gribas doties tālāk par krāvumiem – vēlams noteikti apdomāt savas spējas pieveikt dažādus dabas šķēršļus un neaizmirst par kārtīgiem zābakiem. Jautrība sākas tieši tur 😀

220222223224225Anete: Purva tradēģija ntajos cēlienos ir beigusies 😀 Līdz pagriezienam uz  Naukšēni seši tiekam bez aizķeršanās. Sēžam ceļmalā netīras un nogurušas. Par spīti visam, smejamies par purva piedzīvojumu. Jaunaudze un purvs nav mūs nobaidījuši. Turpināsim iziet dabā. Mazā, nepieradinātā Jēču dabas taka ir apskates vērta, nevajag baidīties to atklāt. Vienīgi pēdējo daļu purvā iesaku izvērtēt 🙂 Bez kārtīgiem zābakiem šeit cauri netikt. Botas būs slapjas ļoti drīz. Pateicoties Latgales piedzīvojumam, spējām veiksmīgi pārvarēt purvu. Šādas zināšanas mums devuši pārgājienu draugi no STREELNIEKS.LV. Purvu šķērsot spējam gan ziemā, gan pavasarī. Mūsu lielākā kļūda bija salikt visus pasākumus vienā dienā. Jā, un nākamreiz mēs ņemsim vērā uz lapiņas uzrakstīto, bet nevaram solīt, ka purvos neiepērsimies atkārtoti. Galu galā kājas mums bija sausas 😀

Distance: 15,01 km

Karte:

99098489_647108545877548_5370195857289248768_n

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: