Apkārt Ķīšezeram.

Anete: Pārgājienu idejas pierīgai mums noglabātas sadaļā “kaut kad varētu“. Pavasara ārkārtas situācija lika atvērt “kaut kad varētu” sadaļu un beidzot iziet Rīgai tuvās takas. Braukāt pa Latviju negribējām, tāpēc metāmies iziet pierīgu. Viena no šīm “kaut kad varētu” idejām bija apiet apkārt Ķīšezeram.

Betija: Tā kā pārgājiens ap Juglas ezeru bija aizvadīts (par to citreiz), nolēmām izstaigāt arī lielākā Rīgas ezera krastus. Tam noteikti jābūt kaut kam iespaidīgam 🙂 Sarunājām, ka gājienu sāksim no Teikas, kas man iedeva vēl papildus 20 km turp/atpakaļ ar velo (jo kāpēc gan braukt ar tramvaju :D). Rīts bija vēss, bet dienu solīja saulainu. Uz to cerējām, jo Juglas ezera pārgājiens bija visai pelēks.

Anete: 4. maijā baltu galdautu neklājām un viesus neaicinājām. Svinējām pa savam, ejot pārgājienā. No Teikas izgājām aptuveni 9:00. Iepriekš laika prognoze sacīja, ka būs ļoti silta diena, rīta dzestrumā tā neliekas. Betija uzvilkusi vienu vienīgu plānu džemperi, un nemaz tik silti nav. Esam nogājušas aptuveni 10 metrus no mājas, kad saprotam, esmu aizmirsusi maku. Tā kā jāatgriežas pēc maka, tiek izlemts paņemt otru džemperi Betijai. Vēlāk tas kļuva par bezjēdzīgu stiepjamo, toties no rīta sasildīja.

Pavasara zaļums 🙂

Anete: Līdz Ķīšezera krastam no Teikas labs gabaliņš. Rīta stundā Teika patukša. Dodamies līdz Brīvības ielai, to šķērsojam un labu gabalu ejam tikai taisni pa Krustabaznīcas ielu. Diena iesilst strauji, džemperis kļuvis lieks. Nonākot pie ceļa, kas pieved mūs pie Ķīšezera, karstumu vairs nespējam paciest. Džemperu pirmā kārta tiek iestūķēta somās.

Betija: Plāns ir sākt no tā Ķīšezera gala, kas starp Čiekurkalnu un Mežaparku. Kamēr tiekam līdz ezeram ir iestājusies vasara. Protams, ezera krastu iecienījuši tuvējo māju iedzīvotāji. Agrais rīts ir piemērots copei. Sāk mākt šaubas, vai atradīsim šeit kādu nomaļāku nostūri manām mūsu brokastīm.

Anete: Priecājamies, visu dienu varēsim būt ārā. Tik cītīgi sēdēts istabā, ka būšana ārā ir dzīvības eliksīrs. Taciņa mūs pieved pie Ķīšezera krasta. Sagatavojamies skaistām fotogrāfijām, tomēr seko vilšanās. Krasts nosēts ar makšķerniekiem. Tos jau nefotografēs. Cerības iegūt Ķīšezera ainavas bez makšķerēm neatmetam. Atrodam vientuļu pludmalīti, makšķernieki par mums apžēlojušies – neviens nav ielīdis niedrēs vientulībā copēt. Betijas vēders dod norādes par izsalkumu. Izlemjam pludmalītē paņemt pauzi, kaut ko apēst un pie viena sabildēt vientuļu ezeru uz Betijas fona 😀

Apcerīgs skats uz mērķi.

Betija: Pēc brokastu pauzes uzņemam ceļu Juglas virzienā. Taka met loku prom no ezera un mēs tai sekojam. Pa ceļam atrodam visai fotogēnisku purvāju un stāvu nogāzi no kuras Anete pamanās gandrīz iekrist taisni applūdušā pļavā. Smejoties gandrīz aizmirstu, ka draugam jāpalīdz 😀 Anetes lidojums purvā tiek apturēts pēdējā brīdī 😀

Anete: Dienas mērķis ir maksimāli ilgi pavadīt laiku ārā, nesteidzīgi dodamies apkārt ezeram. Izpētes procesā, cauri krūmājam, pieejam pie nelielas kraujas malas. Paveras skats uz purvainu Kīšezera nomali. Nonākam pie secinājuma, ja labi grib, tad arī Rīgā brikšņus var atrast 😀 Aizrautīgi bildējam Rīgas džunglēnus, neizpaliek arī selfiji. Šīs izdarības pārtrauc mans slīdējums no kraujas pa taisno purvainajos džungļos. Fotogrāfijas vairs nav ne prātā. Laime, ka neattapos uz pakaļas purva pļenčkā 😀 Betija laicīgi satver mani kā kaķi aiz vestes čupra un spiesta vilkt augšā. Ja tā nebūtu es, Betija noteikti apvaicātos vai kaut kas nav sasists, vai nav savainojumu utt. Bet tā esmu es, tāpēc Betija, zinot, ka savainots vienīgi mans pašlepnums, nespēj valdīt smieklus 😀 

Anete: Savulaik Betija man stāstījusi, ka ir kāpusi augšā Juglas pamestajā dzelzceļa tiltā, vēlos to apskatīt, lai gan brīdinu, ka es tiltā rāpties negrasos. Man jau pietiek ar piedzīvojumu uz kraujas. Betija mani nomierina, sakot, ka tiltā nav plānots kāpt 😀 Pa ceļam uz pamesto tiltu, iemaldāmies Rīgas mazdārziņu teritorijā. Laisko mazdārziņu iemītnieku dārza darbus apraujam. No vairākām vagām, mūsu virzienā tiek raidīti neizpratnes pilni skatieni. Nesaplūstam ar apkārtējo vidi, pēc dārzniecēm neizskatāmies it nemaz. Pārgājienu somas drīzāk liek domāt, ka esam atnākušas novākt ražu 😀 Gribās nomierināt dārzniekus – nevienu dārziņu netaisāmies aplasīt, esam atkal aizgājušas ne tur 😀

Betija: Gar mazdārziņiem un garāžu kooperatīviem nonākam Juglas nomalē. Lai kā mums negribētos, neesam šeit pilnīgi vienas, jo turp šurp staigā vietējie mazdārziņu saimnieki un makšķernieki. Kādreiz šeit gājis dzelzceļš, bet šodien par to liecina vien pamestais tilts, kas pielāgots gājējiem. Anete cer, ka tilts ir izturīgs un es viņu mierinu, ka noteikti esam vieglākas par vilciena sastāvu 😀 Redzu, ka viņa nopēta kanāla krastus, prātojot, cik tālu var nākties peldēt, ja iekrītam ūdenī 😀 Taču bailes veiksmīgi tiek pārvarētas un vainagojas ar fotomirkļu ķeršanu no tilta vidus 🙂

Anete: Veiksmīgi izkuļamies no mazdārziņu zonas, uzņemam pareizo virzienu uz pamesto dzelzceļa tiltu un visai drīz to sasniedzam. Man ļoti patīk šādas pamestas, neatjaunotas vietas. Patīk tādas uziet, uzkavēties un paklaiņot. Tilts, protams, nav pamesta ēka, bet tāpat ar savu auru un apskates cienīgs. Neiztikt bez bailēm, ka tilts pēkšņi var sabrukt, kas, protams, nenotiek. Tilts stāv kā stāvējis. Aizrautīgi stāstu Betijai, ja pēkšņi tilts sabruks, es vismaz māku peldēt un noteikti izpeldēšu krastā, vienīgi soma varētu traucēt 😀 Mani runas plūdi atkal izraisa Betijas smaidu, tomēr viņa atzīst, ka lepojas ar manu centību pārvarēt bailes no augstuma.

Bailes pārvarētas, laiks bildei 😀
Ķīšezera kanāla niedru lauki.

Anete: Tuvojas pusdienlaiks, saule uzdevumu augstumos, cepina kā jūlijā. Esam nokļuvušas vēl vienā mazdārziņu paradīzē, kurā mūs aprej suns. Kā bulta šaujos uz priekšu, Betija tik paspēj nokliegt – viņš taču ir aiz sētas!!! Nometu ātrumu, un apstājos. Meklējot pusdienu vietu, mani pārsteidz, ka Betija pēkšņi teleportējas man garām gaismas ātrumā. Neizpratnē palūkojos apkārt – vai tiešām mums seko tas suns, kas bija aiz sētas!? Nē, izrādās, ka kāds gandrīz apsēdies blakus skudru pūznim 😀 Pienākusi mana kārta nokliegties – tās taču ir tikai skudras!!! 

Mazdārziņu pasaules lielceļš.

Betija: Kamēr Anete mūk no suņa, es savā mūžīgajā vēlmē paēst, gandrīz apsēžos blakus skudru pūznim. Tagad ir mana kārta pazust no šīs vietas pēc iespējas ātrāk 😀 Jā, man nepatīk lielas skudras 😀 Par spīti šiem blakusefektiem drīz atkal sasniedzam ezera krastu. Esam jau gatavas apsēsties uzbērumā ar skatu uz ūdeni, bet mūs aptur atkritumu jūra. Ezera krastā mazdārziņu saimnieki ierīkojuši izgāztuvi, ko savākt nav mūsu spēkos 😦 Par laimi, nedaudz tālāk atrodam taku cauri niedrēm un iekārtojamies krastmalā. Kamēr es iekārtojos starp niedrēm, man blakus skaļi atskan šeit nepublicējams izsauciens. Anete ir aizsēdusies garām paklājiņam un iesēdusies peļķē 😀 Jāpiebilst, ka ezera krasts te ir diezgan sauss un viņa veiksmīgi ir atradusi vienīgo dubļaino vietu 😀

Anete: Par spīti nedienām ar suni un skudru pūzni, pusdienu vieta tiek atrasta. Vietu gribējām atrast maksimāli tuvu ezeram. Tādu patiešām arī atrodam. Dodamies caur niedrēm uz nolūkoto vietu. Betija, atkratījusies no skudrām, atsēžas uz paklājiņa un saulītē bauda manis gatavoto ēdienu. Novelkam zābakus, lai atpūtinātu kājas un pārvilktu zeķes. Es arī vēlos atkrist uz paklājiņa. Kārtējo reizi mani aplaimo cūcības likums – sēžos uz paklājiņa un… aizsēžos garām, savu pakaļu iekrāmēju, visticamāk, vienīgajā slapjumā ezera krastā! Pie viena, lecot augšā, ar zeķēm ielecu pļenčkā!!! Tiešā trāpījumā ar vienu šāvienu nošauti divi zaķi  – slapjas bikses un slapjas zeķes. 100 % cūcība 😀 Esmu atradusi vienīgo slapjo vietu visā ezera krastā. Pie sevis nodomāju – regulāri mana dzīve!!!

Betija: Kamēr ejam gar krastu, otrā pusē pamanu ko līdzīgu smilšanai peldvietai. Kaut kur tur jābūt Sužiem. Izskatās, ka viņiem ir iekārtota glīta peldvieta. Nolemjam, ka mums tur jānonāk. Uz Sužiem taka ved gar ezera krastu un mežu, varam papriecāties par skaisto skatu un sauli (kas mūs nedaudz cepina 😀 ).

Otrā krastā esošā smilšu pludmale nebija domāta mums 😦

Betija: Dzīvē gan viss ir citādāk, tāpēc, kad izlīkumojam cauri Sužu mājām, atduramies pret nepielūdzamu betona sētu. Sētā nav caurumu, bet ir uzraksts, ka to šķērsot labāk nevajag 😀 Izskatās, ka top kaut kādas jaunbūves un piekļuve glītajai pludmalei mums ir liegta. Meklēsim nākamo.

Otrā pusē bija kas skaists, bet ne mūsu acīm.

Anete: Sužos gribam iet tuvāk ezeram, bet mūs aptur betona siena. Ar betona sienu nākas rēķināties un atgriezties uz šosejas. Pie pirmās iespējas dodamies priežu mežā, kur mūs sagaida vēsumiņš un kāpiens kalnā. Precīzāk kāpā. Betija pirms kāpiena paziņo – ok, kāpsim, bet pēc tam obligāti pasēdēsim 😀 Neiebilstu, pieļauju, ka no kāpas paveras lieliska ezera ainava. Tā ir. Uzkāpušas kāpā, atkrītam zemē un laiski vērojam pierīgas krāšņumu. Ir, ir arī pierīgā šādi tādi dārgumi! Viens no tiem – viennozīmīgi Ķīšezers 🙂

Pavasara saulē forši 🙂
Vietām mūsu takas kļuva par smilšu ”kāpām”.

Betija: Par spīti privāt- un visādiem citiem īpašumiem, Ķīšezera krasts ir vieglāk apejams nekā kaimiņu Juglas ezers. Te ir vairāk taciņu un celiņu tuvu krastam un nav jāmet daudzi loki gar šoseju. Brīžiem gan sanāk pie tās atgriezties, bet uz īsu brīdi. Tāds nedaudz garāks šosejas gājiens ir tikai aiz Jaunciema, bet arī tas nav ļoti garš. Arī skats uz ezeru un apkārtni ir skaistāks, vismaz mūsuprāt. Tur gan palīdz siltā un saulainā diena, laiks pārgājienam tiešām ir perfekts.

Anetes ceļš kāpās smiltīs.
Izcili ģeniāla ideja.

Anete: Diena ir manāmi iesilusi. Filozofējam par saldējumu, pieņemam lēmumu Jaunciemā noteikti ieiet veikalā. Pārdomas par saldējumu pārtrauc priekšā esošs, kokā iekārts, šūpoļusēdeklis. Metamies pie sēdekļa, man tajā ir jātiek, lai tur vai kas. Šī vieta ir perfekta. Vēlos izbaudīt mirkli, sēžot un skatoties uz Ķīšezeru, iztēlojos kā es tur graciozi sēžu UN…atkal cūcība – esmu pārāk īsa, lai tur ierāptos 😀 Īso cilvēku probēmas! Betija mēģina mani stumt sēdeklī iekšā aiz pēcpuses, kā reiz siena gubā Daugavas krastos, bet neizdodas. Bet tās nebūtu mēs, ja neizdomātu plānu, lai īstenotu iecerēto 😀 Betijai ienāk prātā, ka viņa iekāps sēdeklī un vilks mani augšā aiz rokām. Es tikmēr atspērienam izmantošu viņas kājas. Tas ir vienīgais plāns, kāds mums ir. Atsperos no Betijas kājām, viņa mani aiz rokām ievelk uz vēdera šūpolēs, bet es pārāk ātri atlaižu rokas un palieku karājoties uz vēdera, turklāt sāku slīdēt lejā! Šūpoles kā šūpoles, šūpojās! Vicinos kājām, ar rokām cenšos kaut kur pieķerties, lai neizslīdētu no sēdekļa. Betija reaģē zibenīgi – tieku spēcīgi satverta aiz biksem un kā kaķis aiz škvarņika, ievilkta šūpolēs 😀 Labi, ka šo epizodi neviens neredzēja!! Pieļauju, ka no malas mana cīņa ar šūpolēm varētu būt līdzvērtīga smieklīgo kaķu video 😀

Varētu tepat arī palikt 😀
Karaliene tronī.

Betija: Palešu šūpoles ezera krastā ir brīnišķīga ideja. Paldies tam, kas tās tur uzbūvējis. Pēc Anetes amizantās cīņas par iekļūšanu augstajā krēslā (tiešām ceram, ka tam nebija liecinieku 😀 ), esam nopelnījušas mierīgu mirkli ezera krastā. Spriežam, ka te vajadzētu atbraukt ar velo, lai vienkārši pasēdētu un neko citu nedarītu. Šoreiz gan plāns ir cits un ilgi kavēties nevaram. Apieta joprojām ir mazākā daļa ezera.

Kāds ir iekārtojies uz palikšanu.

Anete: Beigu beigās šūpolēs sēžam abas un domās pasūtam picu uz šo brīnišķīgo vietu. Smejamies, ka šeit arī beidzies mūsu pārgājiens ap Ķīšezeru. Visapkārt tāds miers, liekas, esam vienīgās uz pasaules. Saulīte tikai nezin kur palikusi, kļūst vēsi. Tālāk iet negribās. Es, pēc cīņas ar šūpolēm, tik ātri ārā rāpties negribu. Betija saņemas pirmā un izlec no šūpolēm. Mani jāvelk laukā gandrīz vai ar stangām 😀

Anete negrib kāpt ārā 😀 Aizkadrā Betija ar stangām 😀

Anete: Stangas pielietot nevajadzēja, pārgājiens pārtraukts netika. Ejam Jaunciema virzienā. Pa ceļam brīdinājums par čūskām, labi, ka mūsu taka tur neved, vēlos ātrāk tikt prom no šīs čūsku vietas. Manuprāt, čūskas pasaulē varētu nebūt. Ja vienā dienā no pasaules izzustu visas čūskas, es pēc viņām tiešām neraudātu.

Par brīnumu, šo krāsaino putniņu neizbiedējām 😀
Un arī šiem no mums nebija bail 😀

Betija: Kad tiekam līdz Jaunciemam, domas par saldējumu jau ir neciešamas 😀 Meklēsim vien rokā to veikalu. Kamēr domās jau ēdam saldējumu, paejam garām baltu smilšu kāpai. Nejauši esam atradušas pludmali. Ja jau tā, tad jāuzkāpj smilšu kalnā paskatīties. Šoreiz es esmu pirmā uz kāpšanu. Balto smilšu pludmale atgādina jūras krastu. Nu jā, jūra no šejienes nav ļoti tālu 😀

Jaunciema pludmale.

Anete: Jaunciema centrā mūs sagaida veikals. Pirksim katra sev divus saldējumus. Nevaram izdomāt kādus. Pamanu Ekselences saldējumu ar avenēm. Betija arī izlemj pievienoties Ekselences saldējumam. Saldējuma pirkšana beidzas ar asinizliešanu 😀 Betija tik enerģiski atgrūž saldētavas vāku, ka nepamana, ka mana roka vēl atrodas uz tā nelaimīgā vāka. Viņa iecērt manu pirkstu starp saldētavas vākiem. Jopcik, tas bija sāpīgi!!! Brīnos, ka noturējos neiekliegusies kā cūka uz kaušanu pa visu veikalu 😀

Betija: Jā, tas tiešām notiek – rokoties pa saldējumu vitrīnu, es iecērtu savas pārgājienu kompanjones pirkstu vitrīnas vākā. Šim nu nav attaisnojuma 😀 Vēlme pēc saldējuma beidzas ar asiņojošu pirkstu 😀 Es sajūtos kā izcili labs draugs, bet Anete mani mierina, ka pirksts ir vietā 😀 Aplīmējam pirkstu, nopērkam saldējumus un varam turpināt ceļu. Ārā joprojām karsts, saldējums ir tieši laikā, taču viena no manām izvēlēm ir nepareiza – apelsīnu saldējums (kurš paņemts dēļ lielā iepakojuma) ir drausmīgs nepavisam nav garšīgs 😀 Neko darīt, ir tik karsts, ka apēdu arī to 😀

Izcila un ne tik izcila izvēle 😀

Anete: Nelaimīgais pirksts asiņo, bet pārgājienu tāpēc nepārtrauksim. Priekš kam domāts plāksteris? Pirksts nav nokritis. Dzīvošu. Katra ar diviem saldējumiem rokās, dodamies laukā no veikala. Ekselences saldējums ir perfekts. Es pie otra saldējuma izvēles pieturējos pie klasikas – Baltijas plombīra. Betija paņēmusi kārtējo savādo saldējumu – Vivas apelsīnu. Kad Betija iedod pagaršot – nezinu kā pieklājīgi pateikt, ka šis saldējums ir tik tiešām negaršīgs 😀 Labi, ka Betija to pasaka pati 😀

Vienkārši skaista ainava.

Anete: No Jaunciema esam spiestas iet gar šoseju. Ļoti daudz privātīpašumi gar ezeru, toties attīstam lielisku ātrumu 🙂 Ceļmalā arī šādas tādas ainavas. Pie viena no šosejas dīķiem redzam gārni. Protams, ka šīs dīķis atrodas šosejai otrā pusē un dīķa mala kapitāli aizaugusi. Kamēr domājam vai tomēr neskriet pāri ceļam un neizlauzt ceļu pie dīķa, gārnis paceļas spārnos un slaidi aizlaižas. Atkal palaižam gar degunu kāda dzīvnieka vai putna fotografiju 😀 

Paklājs.

Betija: Kad gar ceļa malu šķērsojam Langas upīti, nonākam uz taciņas, kas ved uz Mangaļu muižas parku. Muižu gan neatrodam, taču izmantojam iepēju pa taciņu aiziet līdz ezera krastam. No šejienes paveras brīnišķīga Ķīšezera panorāma. Vienā pusē Mežaparks, otrā industriālā ostas apbūve. Esam nogājušas lielāko daļu krasta, taču priekšā vēl nopietns gabals. Līdz pievakarei ceram uz šo krastu skatīties no Mežaparka puses 🙂

Kaut kur tur mums jānonāk.
No turienes mēs atnācām.
Pavasaris krāsās 🙂

Anete: Labā ātrumā tuvojamies Rīgas Ziemeļu rajonam. Nedaudz apmulstam ar nokļūšanu Jaunciema gatves tilta otrā pusē, lai tiktu tālāk uz Mežaparku. Beigās kā nebūt šķērsojam bez maz maģistrāli un soļojam Mežaparka virzienā. Pa ceļam lauku ainavu nomainījusi urbānā. Katrai savs skaistums.

Anete: Palēnam sācis krēslot. Ejot garām mazām vasaras kafejnīcām, secinām, ka gribam te atbraukt pasēdēt ar draugiem ne pārgājiena ietvarā. Izcila vasaras noskaņa. Kad iesoļojam Mežaparkā, redzam, ka te sabraukusi bez maz visa Rīga. 4. maija svētki rit pilnā sparā, par spīti covidam. Cilvēki tik ļoti noilgojušies būt ārā. Visi tādi sapucējušies, ka mēs ar savām pārgājiena somām esam kā baltās vārnas 😀 

Atradām vēl kaut ko krāsainu 🙂

Betija: Mežaparka centrālā iela visa karogos. Sajūtamies svinīgi, taču pavisam svinīgai noskaņai nedaudz traucē lielās somas un sporta apģērbs 😀 Tādēļ ātri vien nogriežamies ezera virzienā, lai atgrieztos piederīgākā vidē 😀 Šis Ķīšezera krasts ir izcili piemērots pastaigām, ejam un baudam ainavu. Nedaudz krēslo un saule, laižoties arvien zemāk, iekrāso debesis. Priecājamies, ka nejūtam nogurumu, lai gan noiets ir jau diezgan daudz.

Anete: Maksimāli ātri kustamies prom no cilvēku epicentra. Nolecam no asfalta, nosacīti esam mežā. Skatos, ka mūsu kontā jau 30 + km. Varbūt aizvilksim līdz 40, tad jau redzēs. Domas no pieveiktajiem kilometriem novērš ezers. Vakarā tas ir neticami skaists. Mākoņi virs ūdens veido mākslas darbu cienīgus attēlus. Izlemjam paņemt vēl vienu pauzi. Istabā atsēdēties paspēsim 😀 Ir maijs bet sajūta kā jūlija vasaras vakarā. Abas esam skaistuma pārņemtas, gluži Raini citēt negribas, bet gara lidojums mums ir tik augsts, ka izvēloties atpūtas vietu, iesēžamies skudrās 😀

Betija: Pašā pievakarē mazā taciņa mūs izved cilvēku pilnā piekrastē. Esam nonākušas kārtējo vasaras kafejnīcu ielokā. Atkal vieta, kur labprāt pasēdētu ne pārgājiena ietvaros (jau kurā pēc skaita?). Šodien mums pasēdēšanai nav laika, vēl viss ezers nav apiets, atlicis pavisam maz. Papriecājamies par soliņiem, koka piestātni un skaistajiem skatiem, dodamies tālāk. Gribam palikt un vērot saulrietu ezerā, bet nevaram, plāns jāizpilda 😀

Betija: Pirms promiešanas Ķīšezers mums velta dažus brīnišķīgus koku un mākoņu atspulgus. Patiešām, lai ieraudzītu ko skaistu, nav nekur tālu jābrauc 🙂

Anete: Maksimāli turamies pie Ķīšezera, kad tas vairs nesanāk (šoreiz Zoo dārzs), atgriežamies uz trotuāra. Iznākam no parka kaut kur pie zooloģiskā dārza. Ceram, ka aiz sētas ieraudzīsim kādu dzīvnieku, bet sajūtams tikai dzīvnieku aromāts, saost var, tātad kaut kur ir, bet ne pie žogiem 😀 Secinām, ka dzīvot tuvumā Zoo dārzam mēs negribētu, pārāk intensīvi smaržo pēc dzīvnieka. Citējot Betiju – Anete, vai Tu gribētu iznākot sētā uzcept gaļu, sajust pērtiķa dibena smaku? 😀 Ja kāds varbūt iedomājas, ka es gribētu, tad atbilde ir nē, negribētu 😉

Vakars uz ezera.

Anete: Domāju, ka Ķīšezeru šodien vairs neredzēsim. Izejam Čiekurkalna virzienā, lai finišētu Teikā. Esam uzņēmušas kursu, bet tad paveras skats uz ezeru un kanālā ieraugu bebru. Saucu Betiju, lai skatās, bebrs tikmēr viltīgi nozūd. Betija nav paspējusi to pamanīt. Es ceru, ka zvērs vēl izpeldēs, tomēr nē, bebrs neizpeld, toties izpeld kāds vietējais kolorīts, kurš, protams, piesienas Betijai ar jautājumiem. Sarunā neiesaistos, zinot, ka Betija prot ar šiem elementiem tik galā labāk. Esmu sapratusi, ka mana pieklājība te neko nelīdz – pa labam saprast, ka nevajadzētu mūs traucēt, šie personāži negrib.

Betija: Protams, kamēr vērojam pēdējos saules starus virs kanāla un meklējam aizmukušu bebru, pie mums pieslīd kāds ne no saules apreibis kungs un jautā kaut ko nesaprotamu. Norādu viņam, ka diskusijas par dzīvi, centi un cigaretes te nebūs un ejam prom 😀 Varbūt viņš vēlējās fotosesiju kopā ar bebru, bet arī tas viņam izpaliks 😀

Betija: Ejam Teikas virzienā un pēkšņi Anete sāk atskatīties un pamana, ka dzīvē daudz redzējušais kungs atkal streipuļo tepat netālu. Jāsaka, ka Anetes iztēle darītu godu CSI un citu līdzīgu seriālu scenārija autoriem 😀 Nākas apvaldīt smieklus un nomierināt draugu, vecais klaidonis ir devies ikvakara apgaitā, pie tam ļoti lēnā un neveiklā, nevis vēlas mūs apzagt 😀

Anete: Tuvojamies Teikai mūsu kontā jau aptuveni 35 km. Saprotu, ka 40 neizspiedīsim, bet rezultāts vienalga labs, neesam noberzušas kājas un globāli nekas nesāp tātad pa Covid krīzes laiku forma nav zaudēta. Jau sapriecājos, bet tad pamanu, ka mums seko jau minētais personāžs, pēkšņi, nez no kurienes izveļoties mums priekšā!!! Esmu pārbijusies. Mana iztēle ir uzbūrusi ainu, kurā šis vecis mums uzbrūk, lai aplaupītu. Betija uz mani paskatās un saka – šis varonis nespēj nostāvēt kājās 😀

Anete: Mūsu Ķīšezera piedzīvojums beidzas turpat kur sākās – Teikā. Esam pieveikušas 37 km. Mērķis būt visu dienu ārā – realizēts 🙂 Ķīšezers apiets. Mums krīzes laikā pietrūka pārgājieni Lavijas mežu biezokņos tālāk no Rīgas. Bet mēs neskumām un izmantojām visas iespējas, lai būtu dabā. Arī pierīgā ir skaisti. Nemainīgi ir tas, ka piedzīvojumi mūs atrod visur – vai tie būtu Latvijas mežu biezokņi vai urbānā vide ezera krastos. Ķīšezeru vēlējāmies atklāt sen un iespējams mums vajadzēja šo dīkstāves laiku, lai ievērotu Rīgas pērles, kas ir tepat deguna galā 🙂

Distance: 37.51 km.

Karte:

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: