Valmiera – Garkalne. 102 kilometri.

Anete: Kopš pārgājienu dzīves sākuma mans sapnis bija aiziet no Valmieras līdz Rīgai. Pirms trīs gadiem šāds pārgājiens bija tāla sapņa līmenī. Pēc pagājušā gada Simtiņš’ 2019 gāztā 71 kilometra, sapratu, ka spēks manam sapnim mums varētu pietikt. Daudz par šo manu projektiņu nerunājām un neplātījāmies. Zinājām, ka šogad mēģināsim gāzt ja ne Valmiera – Rīga, tad noteikti vismaz simts kilometrus tajā virzienā. Sacīts – darīts: 6.augustā uzsākām ceļu no Valmieras uz Rīgu.

Betija: Anete ilgu laiku nelika mani mierā ar domu – mēs neesam tikušas līdz noej-simts-kilometrus-vienā-piegājienā-un-izdzīvo atzīmei. Lai gan sākumā man nebija gatavas vīzijas par to kā tas būs un vai mēs izdzīvosim, uz šādām avantūrām mani pamudināt nevajag 😀 Ja pieveicām 71 km grūtos apstākļos un ne ideāli sagatavojušās, tad šoreiz ir uzkrāta pieredze un kas tur tāds traks, tikai vēl 30 km klāt (izslēdzot slēpošanas kalnus un citus mazos bonusiņus :D). Realitātē, protams, šos mazos bonusiņus pilnīgi nejauši nomaina citi 😀

Ņemsim līdzi tikai pašas nepieciešamākās lietas 😀

Anete: Pārgājiena mērķis bija aiziet Valmiera – Rīga (vai obligāti 100 km) vienā piegājienā simtiņa režīmā: 5 kilometrus iet, pēc 5 kilometriem ņemt 10 minūšu pauzi, iet arī naktī. To visu vēlējāmies izpildīt gluži ne simtiņa 24 stundās, uzlikām sev 30 stundu latiņu. Proti, trasi jānoiet ilgākais 30 stundās. Plāni kā Napoleonam 😀 Bet mēs nebaidāmies no lieliem sapņiem. Mūsu sapņiem jābūt lieliem, lai tos gribētos īstenot jeb mēs esam tik stulbas, lai realizētu ko tik drastisku 😀 🙂

Vecais, labais Valmieras vilciens.

Betija: Maršrutu centos sastādīt pēc iespējas nesāpīgāku (kas dzīvē realizējās uz kādiem 50% 😀 ). Lauku ceļi, meža takas, Mežtakas posmi, pēc iespējas mazāk šosejas un asfalta, un pēc iespējas mazāk lielu kalnu (jā, kā tad, kā tad..). Lai mūsu ceļā būtu arī kaut kas īpaši skaists, izvēlējos Sietiņiezi kā vienīgo lielo apskates objektu. Pēc tam Cēsis, Līgatne, Sigulda, Gauja, Rāmkalni, Vangaži un tā līdz Rīgai. Laiku solīja saulainu, bet ne pārāk karstu (tas nepiepildījās gluži tā kā gribējām :D).

Un kā Tu lādē savu telefonu?

Betija: Krāmējot somu, man bija viena doma – sakrāmēt to pēc iespējas vieglāku, līdzi ņemot to, kas TIEŠĀM būs nepieciešams un tiks izmantots. Tas tiek izdarīts operatīvi (paldies Latgales pieredzei), taču, uzkāpjot uz svariem, viss mans nepieciešamais sastāda tieši 10%. Plus ūdens un ēdiens, sveika Gauja un aptuveni 13 kilogrami 😀 Būs vien jānes, nekas jauns 😀 Kad tu somu esi sakrāmējis pareizi, tie kilogrami nemaz nešķiet tik briesmīgi.

Anete: Somas gribējām sakrāmēt pec iespējas vieglākas, liekot tajās nepieciešamāko. Manā somā atradās: rezerves apavi, otrā drēbju kārta (šorti, maika, viena maika garām rokām, rezerves apakšveļa, 1 biezais džemperis, atstarojošā veste, pieres lukturis, lietus jaka, ēdiens, ūdens, plāksteri un, papildus svaram, urbjmašīnas akumulators ar ko lādējām manu telefonu (citējot Betiju – traktoram traktora lādētājs)  😀 Nekas lieks, tomēr beigās mūsu somas sver tik pat cik simtiņā, tikai šoreiz tur ielikts viss vajadzīgais, turklāt pateicoties Latgales Zilajai Nekurzemei – izvietots pareizi. Uzreiz jāsaka, ka somas vispār nebija problēma, godīgi sakot, tās pat nejutām.

Nofočē tā, lai smuki.

Betija: Rīgu pametām dienu iepriekš, lai padzīvotos pie Anetes radiem un noskaņotos tam, ko vēlamies darīt. Manas izjūtas var raksturot ar četriem vārdiem: kā būs, tā būs 😀 Līdz pat noliktās dienas rītam iekšā ir sajūta, ka vienkārši iesim kārtējā pārgājienā. Ak jā, tāds neliels sīkums, iesim kā minimums diennakti un 100 km. Laika rekordus neplānojam uzstādīt, mans personīgais mērķis ir noiet šos 100 km pēc iespējas lielākā komfortā (ja tas vispār ir iespējams). Nepārbaudīsi pats, nekad neuzzināsi.

Čempionu vakariņas (paaaldies Ievai <3).

Anete: 5. augustā dodamies uz Valmieru ar vilcienu. Ir neliels satraukums – vai tiešām mēs atkal metīsimies tik skarbā pārdzīvojumā piedzīvojumā? 😀 Valmierā mūs sagaida mans brālis un transportē uz Naukšēniem. Ieva pirms lielā piedzīvojuma mūs palutina ar savu supergardo picu. Vakarā vēl pēdējo reizi piemetam uz kartes trasi, maksimāli nogriežot visu lieko – tāpat būs jāiet daudz. 6. augusta rītā Ieva mūs aizved uz trases sākuma punktu aiz Valmieras slimnīcas pie Valmieras robežzīmes. Obligātais starta foto un dodamies pretī piedzīvojumam.

Kā nu būs, tā būs 😀

Anete: Ejam Cēsu virzienā, pašas nespējam noticēt – tiešām atkal?? Smejamies, ka mums nav mācības 😀 Prmie 5 kilometri šķiet paskrien nemanot. Pirmajā pauzē konstatēju, ka man ir kaut kadā veidā smagi sasists kājas pirksts, tas blakus mazajam pirkstiņam. Viņš kļuvis zili-melni-sarkans un sācis pampt. Tie ir tikai 5 km, bet mums priekšā vēl 100 + km 😦 Cūcība! Viens labums – pirksts nesāp, kas ir pārsteidzoši. Skats tāds, ka būtu lauzts. Dūša sašļūk papēžos. Vai tiešām pēc 5 km mans sapnis tiks aprauts?  Nē, netiks. Paiet varu bez sāpēm.

Betija: Pirmos 5 km nepamet doma, ka rīt ap šo pašu laiku joprojām kaut kur iesim 😀 Nez kā tas būs? Saule spīd, noskaņojums labs, tikai jāiet. Pamazām kļūst aizvien siltāks, klusībā ceru, ka dienas vidū pēkšņi nekritīs jauni karstuma rekordi. Nav vēlmes izcepties pirmajā dienā. Zeķu pauzē atklājam problēmu – Anete pamanījusies mistiskā veidā atsist kājas pirkstu. Tā no sirds atsist. Pirksts nav skaists, taču, par laimi, nesāp. OK, ejam tālāk.

Zaļš!

Anete: Tikai viena pauze mūs šķir no Sietiņieža. Tas būs mūsu vienīgais apskates objekts pārgājienā. Ja esam tuvu tik skaistai vietai – garām paiet tā vienkārši nevaram. Turklāt neesam tur bijušas. Labi, ka Sietiņiezis ir trases sākuma daļā, kur mums ir lielisks ātrums. Prieku sabojā tikai pirksts, kurš pampst šķiet algebriskā progresijā 😦

Anete: Pie Sietiņieža ātrums tiek apturēts. Šoreiz ne tāpēc, ka atkal iekristu skaistas vietas fotografēšanā un apbrīnošanā 😀 Sietiņieža teritorijā notiek kāzas. Paldies Dievam, mēs ierodamies tur, kad ceremonija beigusies, notiek fotografēšanās. Nevēlamies izbojāt cilvēkiem kāzu bildes, planējot garām savā pārgājiena ietērpā. Laikam kāds ir izlēmis – šai brīnumainajai vietai mums nav jāizkrien cauri mērkaķa ātrumā.

Apcerīga pēdu vēdināšana desmitajā kilometrā.

Betija: Kauns teikt, bet reiz senos laikos biju piebraukusi pie Sietiņieža un nebiju viņu kārtīgi atradusi (jā, tā tiešām bija) 😀 Nokāpu pie Gaujas, tur bija klints, glīta, bet nekas tāds kā fotogrāfijās. Šoreiz atradīsim. Teritorijā izlikts brīdinājums par kāzu fotosesiju, bet mums paveicas, kad šķērsojam stāvvietu, kāzu laiks ir beidzies. Nokāpjam lejā pie Gaujas. Klintis ir, bet smukais, īstais baltais iezis, protams, te nav. Kāpjam atpakaļ, es iefanoju par kāpnēm. Īstajām klintīm jābūt kaut kur tepat blakus, īsti gudras netiekam, iesim vien pa taku uz priekšu.

Anete ceļā uz Sietiņiezi.
Vienas kāpnes izsaka vairāk kā tūkstoš vārdi 😀

Anete: Lēnām virzāmies pa trasi. Nokāpjam lejā pie Gaujas. Apskatām atsegumus. Pašas sev uzdāvinām kāpienu pa kāpnēm. Dzirdu Betijas nopūtu – arī šeit, it kā nepietiktu ar 100 kilometriem 😀 Dziļāk mežā, kārtīgā kalnā manāmas vēl lielākas kāpnes, nepaspēju iepīkstēties, kad Betija noskalda – TUR es netaisos kāpt!!! Es arī netaisos, kaut iezis paliek apslēpts mūsu acīm mūžam!!! Īsti nezinām, kur atrodas Sietiņiezis. Nolemjam, ka droši vien redzams, uzkāpjot pa tām velna kāpnēm. Atgriezīsimies šeit citreiz. Ejot pa taku, pēkšņi mūsu priekšā atklājas majestātiski, balti ieži. Klusām spiedzam no sajūsmas. IR IR IR.. Sietiņiezis mūsu priekšā 🙂 Laimei vajag pavisam maz 🙂

Betija: Sietiņiezis parādās mūsu priekšā kā no pasaku grāmatas. Viņš ir brīnišķīgs. Ziedojam tā apbrīnošanai vairāk laika nekā vajadzētu, bet mēs savādāk nevaram 😀 Latvijas iežu atsegumi ir mūsu vājā vieta 😀 Kā vienmēr – varētu te uzkavēties, bet jāiet tālāk.

Zeķu izstāde.

Anete: Kamēr mūsu sirdis spiedz, pretī nāk daļa kāzinieku. Nolecam no koka laipiņas lai netraucētu. Šeit izplosamies ar fotgrafēšanu. Atļaujam sev šo prieku, jo citas tādas vietas nebūs. Būs tikai maniakāla iešana un tempa turēšana. Kad beidzot kāzu fotosesija beigusies, sākam savu 😀

Domīgs skats uz iezi.

Anete: Top neskaitāmas iežu bildes. Diemžēl, laiks uz vietas nestāv, jākustās uz priekšu. Atstājam Sietiņiezi aiz muguras un brienam iekšā mežā. Kājas jūt patīkamu amortizāciju, atšķirībā no cietajiem grants ceļiem. Lai gan nevar pīkstēt – arī grants ceļi, iepriekš pielijuši, salīdzinoši mīksti.

Ķeram kadrus.
Mūsu pārgājiena karogs ir zeķes 😀
Kāp, kāp.. 😀
Un atkal…

Betija: Aiz Sietiņieža kādu brīdi ejam pa Mežtakas ceļu, bet tad meklējam izeju ārā no skaistā meža. Šodien skaistumam nav laika, viss ir tikai par un ap kilometrāžu. Uz grantenes tiek pārbaudīta Anetes pacietība, kāds vietējais plušķis izdomājis mūs apriet 😀 Mans pārgājienu draugs gatavs lekt grāvī uzspert nabaga plušķi debesīs! Es izglābju tos abus, mudinot Aneti ātrāk doties prom no ceļamalas mājām. Tikmēr saule ir augstu debesīs un sāk ”mīlīgi” cepināt.

Anete: It kā nepietiktu ar sasistu pirkstu, izejot no meža, jātiek garām mājām, kurās mani sagaida lauku suņi. Neiztrūkstoši suņi metas riedami uz ceļa. Man pamirst sirds, liekas, tūlīt mani sakodīs – neizturu un nokliedzos, lai kāds taču savāc suņus. Šķiet man izdevies kārtējo reizi apkaunot Betiju ar suņu problēmu 😀 Betija velk mani garām šīm šausmām. Suņi paliek riedami aizmugurē. Pēc šī pārgājiena lauku suņi man ir līdz kliņķim!!!

Ejam, ejam, ejam.
Klasiska ainava ar kāju vēdināšanu.

Anete: Laimīgi tikušas garām suņiem, secinām, ka kopš vēsā rīta, kļuvis sutīgāks. Līdzi paņemtie šorti netiek nesti velti. Pauzē pārģērbjamies plānākā kārtā. Konstatēju, ka pirksts vairāk tādā progresijā nepampst. Ceru, ka tas ir labi. Pielieku telefonu pie urbjmašīnas lādētāja 😀 Tas urbja lādētājs ir reāls zvērs. Tik ātri manu telefonu neviena powerbanka neatdzīvina!! Esmu gatava urbja akumulatoru stiept līdz pasaules malai 😀

Laimīgs cilvēks.
Nofočē tā, lai es izskatos priecīga 😀
Fons mainās, kājas paliek 😀

Betija: Ejam uz Jāņrāmi, kļūst aizvien sutīgāks. T-krekls tiek nomainīts pret bezroci. Vēl pēc brīža garās sporta bikses aizstāj šorti. Slēpošanas kalnus un gravas šajā pārgājienā aizstās ceplis. Būs viegla iešana, jā, jā 😀 Pagaidām vēl nav tik traki, bet skaidrs, ka no karstuma neizbēgsim. Uz Rāmnieku tilta uztaisām pāris atskaites foto, lai nebūtu tā, ka vienīgās bildes no pasākuma ir ar kājām pret sauli, kamēr mētājamies kārtējā ceļmalā 😀

Gaujas klasika 🙂

Anete: Kad esam pie Rāmnieku tilta, Cēsis šķiet ar roku sasniedzamas. Pati sev pārgājienu biju sadalījusi trīs lielos posmos: Valmiera – Cēsis, Cēsis – Sigulda un Sigulda – Rīga. Pirmais posms tūdaļ būs pieveikts. Pirms Cēsīm domājām uzvilkt ko zolīdāku, tomēr ārā tik karsts, ka vai nav vienalga kā mēs izskatāmies? Mūs tāpat neviens nepazīst 😀 Cēsis mūs sagaida ar svelmi un kāpienu slīpumā. Pat nezinu no kurienes uzradies šis Everests. Iepriekš šo jaukumiņu nebijām manījušas. Lai viss būtu kā nākas pie simtiņa – būs arī vilciena sliežu posms – kad jau tad jau 😀

Nofočē varonību 😀

Betija: Cēsis tuvojas un tuvojas pirmie trīsdesmit. Paliek ritīgi ceplīgs un nedaudz besī 😀 Ne iešana, bet karstums. Neesmu karstuma fans, ja vien neatrodos kādā Dienvidu zemē. Pirms Cēsīm, papildus jautrībai ir sliežu posms, kas problēmas nesagādā. Ja neskaita to, ka nākas skatīties atpakaļ vai tūliņ mūs netaisās nobraukt vilciens 😀 Pretējā virzienā aizsteberē kāds noplucis subjekts. Ik pa laikam pametu skatu atpakaļ ar domu, ka šis personāžs vilcienu pamanīs pirmais un notīsies no sliedēm, ja draudēs briesmas 😀

Domīgs..
Soliņš uz kura nesēdējām.. jo sēdējām 3km tālāk ceļmalā 😀

Anete: Vilciena sliedes problēmas nesagādā. Esam atklājušas katra savu iešanas taktiku pa sliedēm – es soļoju nelielā riksītī, ja kas – izcili uzdod slodzi kājām, īpaši augšstilbiem. Jūtu kā muskuļi strādā. Šādā solī izturu visu posmu. Betija atskatās uz mani – naivi domāju, ka viņa vēlas noskatīties no manis ”skriešanas pa sliedēm” taktiku 🙂 Patiesībā Betija, pēc tālumā pa sliedēm klumburējoša alkāna, nosaka vai netuvojas vilciens😂😁

Ilgais ceļš karstumā.
Visādi citādi skaista diena.

Anete: Ieejot Cēsīs, esam pamatīgi nosvīdušas un pārkarsušas sarkanas kā vārīti vēži. Viss skaistums palicis posmā Cēsis – Valmiera 😀 Ieraugām Top veikalu un metamies pēc saldējuma. Vispirms vajadzētu ieiet blakus esošajā aptiekā, lai nopirktu kaut ko sāpošajam, uztūkušajam pirkstam, bet kurš vairs par to domā, kad smadzenes kliedz – saldējums!!!

Burvīga diena (ja mēs neceptos uz sliedēm, bet gulētu pludmalē) 😀

Betija: Pilsētā izmantojam iespēju apmeklēt veikalu, jo ūdens krājumi gandrīz izsīkuši. Pirmā doma gan nav ūdens, bet saldējums 😀 Varētu apkrauties ar saldējumu vien. Nopērku arī pāris augļus un biezeņus, jo tā šķiet laba ideja. Vēlāk par to sev pateikšu lielu paldies. Biezeņi plastmasas iepakojumos ir mans grūto pārgājienu atradums. Jā, arī bērnu biezeņi 😀

Kaut kur pa ceļam.

Anete: No veikala iznāku ar milzu Ekselences saldējumu rokās, pie viena paķērām papildus ūdeni, jo tā krājumi svelmainajā dienā strauji izsīkst. Mūsu camelbag 3 litri gandrīz pazuduši bez pēdām. Apkrāvušās ar saldējumu un ūdens pudelēm, atkrītam netālu no veikala ieejas, jauki paslēptā vietā koku paēnā.

Anete: Sākotnēji pievilcīgā vieta pievelk ne tikai mūs, bet arī vietējos iemetējus. Saku Betijai – zini, šķiet, ka šis ir vietējais vasaras pritons, kur veči, pirms mājā iešanas, iemet pa aliņam vai kokteilītim. Vairāki kungi, ejot garām ar pudelīti, uzmet mums žēlabainus skatienus – pazūdiet no svētās vietas 😀 Viens drosminieks, apsēžas no mums netālu un tomēr atver grādīgo dziru. Manas aizdomas apstiprinās – mēs patiešām esam ieņēmušas labāko vietu neformālajā āra kafejnīcā 😀

Būt ceļā ir brīvība.

Betija: Tieši blakus veikalam ir mazs skvēriņš. Skvēriņš alkohola cienītājiem 😀 Esam piekusušas un izcepušās, tādēļ ieņemam šo vietu bez liekām ceremonijām. Žēlīgu skatu pavadītas, izkrāmējam mantas un pārlejam ūdeni. Ūdenim būtu jāpietiek līdz Siguldai (kad mēs tur vispār vēl nonāksim..). Aplūkojam Anetes pirkstu, kurš ir ieņēmis stabili tumšu nokrāsu un atceramies, ka jānopērk kaut kas ar ko to sasmērēt.

Anete: Par nelaimi zaglīgiem kungiem, kuri, prom no sievu acīm, grib iemest pa graķītim, mēs esam nolēmušas šajā vietā uzpildīt camelbags un apēst saldējumus. Kamēr pildu mūsu camelbagus, netālu uzradies mazs šunelis, kurš spalgā balsī aprej visu ko redz. Betijai izbesījis karstums un veču žēlabainie skatieni, tāpēc mazajam šunelim tiek uzbrēkts, ka pietiks riet. Redzu, aiz koka stāv mazā suņa saimnieks. Vēlos iegrimt zemē 😀 Mēģinu korekti norādīt uz saimnieka klātbūtni, bet Betija ir uz viļņa, lai kādu izlamātu, tāpēc uzrūc – tad lai apklusina suni!! Saprotu, ka man labāk jāturpina pildīt ūdeni camelbagos 😀

Anete: Ceļoties kājās, atceros par pirkstu – tā pašsajūtas uzlabošanai nekas nav nopirkts. Saldējums pacēla dūšu, tomēr pirksta pampumu nemazina. Pieejam pie aptiekas un secinām, ka piektdienās tā strādā saīsinātu laiku, proti, kamēr sēdējām pritonā, aizvērusies. Dodamies meklēt citu aptieku. Paejot nedaudz uz priekšu, mūsu acīm paveras jauks parks ar zolīdiem soliņiem. Kārtējo reizi esam sēdējušas mēslu bedrē, kad dažu soļu attālumā ir karaļa pils cienīga vieta 😀

Anete: Ejam iekšā pirmajā aptiekā, kas pagadās ceļā. Pirkstam tiek nopirkta ziede – Dolobene. Maksāja ap 11 eur, bet varu ieteikt – palīdzēja noņemt pampumu vienā rāvienā, turklāt mums ienāk prātā, ka smēre varētu palīdzēt pret tulznām, ja tādas rastos. Vēlāk ideja tiks realizēta praksē un vismaz mūsu tulznas smēre palīdzēja likvidēt. Tās uzsūcās, nepaguvušas noņemt mūs no trases.

Ja kāds būtu pajautājis mūsu domas..

Betija: Ejot cauri Cēsīm, paliek tikai karstāks. Tuksnesī noteikti ir vēsāks kā šajā jaukajā augusta dienā. Telefons rāda +24, bet mēs tam nespējam ticēt. Ir vismaz +30 😀 Pārkarsušas un karstuma izbesītas velkamies Ozolkalna virzienā. Sajūta tāda, ka Cēsis nekad nebeigsies. Kāda pretī skrienoša dāma mums uzsmaida, es vārgi atsmaidu pretī un vēlos ierakties zemē un tur palikt. Ceļmalā nav neviena koka, kas dotu kaut mazāko ēnu. Man šie Cēsu kilometri bija visgrūtākais brīdis visā pārgājienā, jo vēl nebiju iegājusi mums-būs-jāiet-diennakti režīmā. Iekšēji šajā posmā izlamāju itin visu, izņemot mūs abas 😀

Todien mūsu acīs Cēsis izskatījās šādi.

Anete: Izejot no Cēsīm dienas vidū, saule cepina. Laikam degam elles ugunīs par suņa izlamāšanu pritonā😀 Pretī skrien laimīgi cilvēki un izskatās lieliski. Nesaprotam, kāpēc citi sportojot izskatās kā no modes žurnāla vāka, bet mēs – nosvīdušas, ar matiem pielipušiem pie galvas un ar galda biešu sārto sejas toni. Šis bija mūsu lēnākais posms visā trasē. Lienam gar ceļmalu kā pussprāguši gliemeži. Diezgan depresīvs moments mūsu pārgājienu dzīvē. Labi vēl, ka nesatikām nevienu pazīstamo. Šādā kondīcijā varam atrasties tikai viena otras sabiedrībā 😀

Neviena mākoņa..
Šoreiz Ozolkalnu izlaidīsim.

Anete: Manu viss ir slikti un sliktāk nevar būt brīdi palīdz pārvarēt mammas zvans, kura iebraukusi manā dzīvoklī un piegāzusi pilnu ledusskapi, lai man pēc simtnieka nekur nav jāiet. Jūtos kā septītajās debesīs.

Beidzot ĒNA!
Debesis joprojām bez mākoņiem 😀

Betija: Pauzē pirms Rakšiem nokrītam zemē. Izklāju paklājiņu, palieku zem muguras dvieli un guļu. Sajūta tāda, it kā saule būtu izcepinājusi no mums visus spēkus. Ļoti ceru, ka viss pārgājiens nebūs šāds. Nevēlos vairāk piedzīvot šīs nožēlojamās izjūtas. Tie Cēsu kilometri bija pretīgākie manā dzīvē 😀 Mētājamies zemē ar kājām gaisā un veltam karstajam laikam dažus stiprus vārdus 😀 Spēka vārdi tiek arī Anetes pirkstam, kurš, lai gan tumši zils, par brīnumu, ejot nesāp. Pēc nelielas apspriedes, pirksts tiek sasmērēts un nolemts, ka tas spēs izturēt gājienu tālāk.

Betija un viņas izjūtas pēc cepšanās Cēsu saulē.
20 minūtes ar kājām gaisā un var arī pasmaidīt 😀
Klasika.

Anete: Pauzē, ieraugot pirkstu, enerģija saplok. Tas ir zils un sapampis. Izskatās slikti, bet nesāp. Pirksts tiek apstrādāts ar ziedi, atlaižamies zemē, paceļam kājas gaisā. Ļaujam sev pagulēt kādas 10 minūtes. Saku Betijai, ka varbūt labāk zvanīt brālim, lai mani savāc un ved uz Valmieras slimnīcu taisīt pirkstam rentgenu. Nolemjam – ja pirksts pieceļoties sāpēs līdz kaulam, tā darīsim. Pieceļoties, uzvelkot apavus un sākot iet, pirkstu vispār īpaši nejūt. Tātad trase tiks turpināta. Protams, prātīgāk būtu bijis zvanīt brālim un braukt uz slimnīcu. Bet mēs neesam prātīgas un no mums nevajag ņemt piemēru traumu situācijās 😀 Spītība mūs dzen pieveikt trasi, lai tur vai kas.

Vēl viens skaists soliņš, pie kura mēs nesēdējām.

Betija: Līdz Zvārtes ieža pagriezienam esam kārtīgi ieskrējušās. Diena pamazāk kļūst par vakaru un saule beidz dedzināt. Abas sajūtam otro elpu, tādēļ kilometri krīt viens pēc otra. Kad pagriežamies Līgatnes virzienā, daba mūs apbalvo ar skaistu vakara ainavu. Beidzot varam novērtēt saules starus (kad tie vairs negrib mūs nogalināt 😀 ). Lai izvairītos no tulznām, stingri pieturamies pie sava plāna: 5 kilometri un mainam zeķes. Tas strādā.

Skaistums skarbumā.

Anete: Raitā solī dodamies Rakšu zoo virzienā. Pie tā nepakavējamies. Tempā soļojam uz Līgatni. Pievakare ir skaista, tomēr mēs to neievērojam. Uzņemts triecientemps, gandrīz skrienam. Nosacīto Amatas kalnaino posmu (pie Amatas mūsu trase neveda) pārvaram kā turboraķetes. Aumaļām gāžas sviedri, skriešus soļojam un spējam vien atgaiņāties no dunduru ofensīvas. Ap mums lidinās dunduru mākoņi. Pret-kukaiņu pūšāmā un sviedru sajaukums dunduriem ir kā salds nektārs. No mums neatkāpjas neviens dundurs. Mans secinājums – ar dunduru izsalkumu nav salīdzināms pat lielais bada vilnis PSRS 1930.gadu sākumā 😀

Piedzīvojām skaistu saulrietu.
Latvijas Windows ekrāna ainava.

Betija: Mežā pirms Līgatnes par mūsu ienaidniekiem kļūst dunduri. Visi iespējamie asinssūcēji ir pametuši mežu, lai ierastos uz banketu 😀 Tas mūs motivē pielikt soli. Kad sasniedzam Skaļupes, kļūst tumšs un dunduri pierimst. Dunduri nav izsūkuši mūsu dzīvesprieku, jo garām Skaļupēm aizejam skaļi dziedot latviešu klasiku 😀 Ceru, ka to neviens nedzirdēja 😀 Līgatnē ieejam vienpadsmitos vakarā un aptuveni 50tajā kilometrā. Aizsūtu vīram pāris smieklīgas bildes ar tekstu, ka esam dzīvas un tūlīt ēdīsim vakariņas 😀 Līgatnē pie dīķa plānota lielā pirms-nakts pauze.

Mēs būtu varējušas sēdēt pie galdiņa vai skaistā alejā.. Jā, kā tad 😀
Anetes ceļš pretī saulrietam.

Anete: Tuvojoties Līgatnei, iestājusies tumsa. Esam izvilkušas atstarojošās vestes un pieres lukturus. Mans pieres lukturis no Nomad ir reāls prožektors. Liekas, ar to lukturi apžilbinu pretī braucošo auto 😀 Betijas lukturis iepriekš likās spilgtāks. Pabrīnāmies, nez kas tur par vainu? Tikai posmā Līgatne – Sigulda attapsimies, ka jānomaina baterijas 😀 Standarta mūsu pārgājienu dzīve visādu disasteru pavadībā 😀 Atnāk ziņa no brāļa – ja mums vajagot, esot gatavs evakuēt mūs no jebkuras vietas kaut nakts laikā. Ja ir pavisam slikti, lai zvanām. Atbildam ar lielu paldies, tomēr turpināsim iet arī naktī. Brālis atklāti pasaka, ka mēs esam galīgi trakas, bet lai mums veicas 🙂

Amatas tilts! Nu tad beidzot!
Vakara tumsiņa pār Amatas upi.
Te ir iets tik daudz reižu..
Saules izceptas, dunduru apēstas, bet smejamies 😀

Anete: Līgatnē iepriekš nolemts ņemt ēšanas pauzi. Pa ceļam ēdām gurķus, maizītes, augļus utt. Lielo ēšanu taisīsim Līgatnē pirms īstā nakts posma. Pa dienu man ēst īpaši negribējās. Vai tas saistīts ar pirkstu vai karstumu, kas lai zina. Daudz dzēru ūdeni, varbūt tāpēc ēst negribējās. Ieejot Līgatnē, kuņģis nepārprotami izdod orķestra cienīgas skaņas. Beidzot pa īstam gribu ēst!

Kaut kādā mistiskā veidā, pārgājiena trakumā, Anetei izdodas noķert burvīgu saulrietu.

Betija: Ja man iepriekš likās, ka neko jēdzīgu ieēst nevaru (karstumā vienīgais prātīgais likās augļi un ūdens), tad, nometot mantas uz soliņa, saprotu, ka esmu pamatīgi izsalkusi. Anete man piekrīt. Ir laiks siltam ēdienam. Mūsu siltais ēdiens ir kaut kādi Vidusjūras stila rīsi, kas paredzēti uzsildīšanai ar nedaudz karsta ūdens. Vispirms uzvāru ūdeni kafijai, kamēr tas burbuļo, man aiz muguras atskan žēls sauciens. Anete ir izgāzusi savu kafiju 😀 Labi, ka esmu nodrošinājusies.

Nu tad beidzot 😀
Jā, ir tumšs 😀

Anete: Līgatnē apsēžamies uz soliņiem pie tā dīķa, kur vienmēr ir gulbji. Vismaz lielā ēšana būs skaistā vietā. Betija stellē degli, es daru visādus palīgdarbiņus. Tumsā pamanos izgāzt vienu kafijas krūzīti, tā nav liela traģēdija. Kafija ir vēl. Gaidot ēdienu, izlemju atgulties uz blakus soliņa. Virs manis zvaigžņota debess, krīt zvaigznes, atgādina 2019. gada simtiņa nakti. Atkal pārņem visaptverošā pasaules skaistuma sajūta. Gandrīz ieslīgstu dzīves un dabas skaistuma apcerē, kad mani iztrūcina Betijas balss – Tu beidz tur vāļāties un nāc skaties, cik lielu porciju Tev uzkraut!!!

Nav nemaz tik traki 😀

Betija: Līgatnē piedzīvojam vienu no skaistākajiem pārgājiena brīžiem, vakariņas nakts tumsā zem zvaigžņotām debesīm. Gluži kā pagājušā gadā, tikai bez sāpošiem pleciem un mugursomu lamāšanas 😀 Sēdējām uz soliņa, dzērām kafiju, apēdām savas siltās vakariņas un priecājāmies. Rīsi deva mums enerģiju, kas tālākajā nakts posmā būs vajadzīga. Kārtējo reizi secinājām – ārā visvienkāršākais ēdiens garšo lieliski.

Pusnakts virtuve.

Anete: Iespējams, šis tūrisma rīsu ēdiens nav nekas īpašs ikdienā. Naktī, pēc aptuveni 50 noietiem kilometriem, kad nogurums mācās virsū, tas bija augstas klases restorāna cienīgs ēdiens. Atzīstu, Mārtiņam Muižniekam no STREELNIEKS.LV bija taisnība – silts ēdiens dod daudz vairāk spēka kā maizītes. Esam gatavas nākamajam trases posmam: Līgatne – Sigulda tumsā.

Gatavojas.

Betija: Pēc ēšanas pārģērbjamies naktij. Plānojam doties uz Siguldu pa granteni caur Nurmižiem. Dabas taku neizvēlamies, jo negribas ložņāt pa kalniem 😀 Grantene ir ātrākais un īsākais ceļš, naktī tāpat neko nevarēs redzēt. Mūsu plāns – šo posmu jāpieveic pēc iespējas ātrāk.

Zvaigžņotās nakts bilžu mums nav, tādēļ atliek vien atcerēties saulrietu.
Saulriets, mums par prieku, bija skaists.

Anete: Posms nav garākais, turklāt esmu šo trases daļu gājusi sena pārgājiena ietvaros. Nevienā brīdī neiedomājos, ka šis posms būs mana lielākā trauma (sasistais pirksts te nobāl). Dodamies naktī ar ieslēgtiem pieres lukturiem. Sākumā viss mierīgi. Brīnišķīga, silta nakts ar miljoniem zvaigžņu virs galvas, jeb klusums pirms vētras. Ja man liekas, ka ir klusa, skaista nakts, tuvumā noteikti būs kāds lauku suns, lai to sabojātu😑

Patiesībā bija kaut kā tā (foto no googles).

Betija: Nogriežoties uz Nurmižu ceļa, Anete bailīgi jautā, vai gar ceļmalu ir daudz viensētu, kurās varētu būt suņi. Nākas apbēdināt, ka, diemžēl, ir gan. Nekā savādāk draugam palīdzēt nevaru, kā izvilkt no somas anti-suņu baloniņu un turēt to rokās. Ja baloniņš būtu Anetes rokās, noteikti tiktu appūsti ne tikai visi apkārtnes suņi, bet arī mēs pašas, kaķi, vārnas un vaboles 😀

Kaut kur Nurmižu ceļa vidū.

Anete: Lauku suņu rejas skan bez maz no katras mājas pakša. Nekad, nekad mūžā šo suņu ceļu naktī (arī dienā) vairs neatkārtošu. Knapi esam tikušas garām vienai riešanai, kad sāks nākamās dusmīgās suņa gaudas. Esmu tāda zaķapastala, ka labprāt grieztos atpakaļ un ietu gar šoseju. Vienīgi griezties atpakaļ nebūtu jēgas, jo nāktos iet garām pieveiktajām mājām. Taisnības labad – visi suņi liekas bija piesieti vai atradās ļoti tālu. Mana vienīgā vēlēšanās tobrīd bija, lai drausmīgais suņu posms ātrāk beidzās.

Betija: Ja es būtu varējusi paredzējusi suņu krīzi, mēs noteikti būtu gājušas pa dabas taku. Sargājot Aneti no suņiem, manī ieslēdzās armijas režīms un pilnībā pazuda nogurums. Mūsu nakts uzdevums bija pēc iespējas ātrāk tikt līdz Siguldai. Nabaga lauku suņu vārdā jāsaka, ka pa īstam dusmīgs uz mums bija tikai viens. No otras puses, ja man būtu jāpavada 12 stundas lidmašīnā vai uz prāmja, izjūtas būtu līdzvērtīgas kā Anetei uz ”suņu ceļa”. Vienīgais labums – nakts posms tika pieveikts izcili ātri 😀

Miglainie rīta telefonfoto 😀

Anete: Nonākot uz asfalta, suņu skaits samazinās. Nav ļaunuma bez labuma – 60 + kilometrus esam pieveikušas lieliskā ātrumā. Pa ceļam ņemam pauzes, mainām zeķes, es katrā pauzē apstrādāju pirkstu.

Eu, nofočē kā es lēkāju 😀 Miglains? Nekas, tieši tāds ir šis rīts 😀

Betija: Siguldas zīmi sasniedzam pirmajā rīta gaismā. Cik labi, ka vasaras naktis ir īsas. Ieejot pilsētā mani pārņem mistisks prieks, ka esam tikušas jau tik tālu. Cenšos nekaitināt Aneti ar savu lēkāšanu ceļa vidū 😀 Tas nenotiek un mana lēkāšana tiek iemūžināta video 😀

63 kilometru deja 😀 Viss ir burvīgi 🙂

Anete: Tuvojoties Siguldai aust gaisma. Noieti 63 kilometri, kad Betija ceļa vidū no prieka sāk dejot. Es neesmu tik enerģiska. Jūtu, ka sākas athadons pēc lauku suņu šausmu nakts izbailēm. Rīta agrumā ejam cauri Siguldai. Gribam piesēst. Kā par spīti, nevienu soliņu tuvumā neredzam. Cerības bija, ka soliņš būs pie milzu skudras skulptūras (vai tiešām neviens negrib piesēst, lai to skudru apbrīnotu???). Nekā, esam spiestas turpināt soliņa meklējumus. Mani spēki izsīkst. Sajūta, ka tūlīt izvemšos. Ķermenis no pārguruma dreb un trīc.

Nu ko, tik tālu esam tikušas.

Betija: Siguldas pauzei nekā nevaram atrast vietu kur piesēst. Nesēdēsim tak uz ietves? Kad soliņš beidzot tiek atrasts, Anete apsēžas kā cilvēks, bet es uz ietves pretī soliņam 😀 Izvelkam ēdienu, Aneti atlaiž suņu nakts, viņa ir pārgurusi. Es sēžu uz trotuāra un pirmo reizi dzīvē saskaros ar dīvainām izjūtām. Nejūtos slikti, tikai nedaudz jocīgi, laikam nogurums ir ietekmējis arī mani. It kā gribas ēst, bet nekas neliekas pietiekoši kārdinošs, lai to apēstu. Kaut kas ir jāēd, tādēļ izvēlos iespiest mutē biezeni. Acumirklī saprotu, ka biezeņi – tā ir manta 😀 Pēc biezeņa tiek apēsta arī maizīte.

Ēst vai neēst, tāds ir jautājums.

Anete: Apsēžamies uz soliņa. Betija ēd. Es neko nespēju dabūt iekšā. Esmu pārgurusi. Ļoti vēlos sagaidīt pirmo vilcienu, iesēsties un braukt uz Rīgu, uz mājām, ielīst dīvānā un gulēt. Liekas, nespēšu piecelties no soliņa. Tomēr galvā visu laiku kāds saka – nedrīkt padoties!!! Vienkārši nedrīkst, lai cik grūti nebūtu!

Tā nav reklāma, bet viņi mani izglāba. (Betija)

Betija: Cenšos Aneti uzmundrināt. Vienkārši jāatpūšas un jādodas tālāk. Nav jāsteidzas. Kad vēl mēs pieveiksim ko šādu? Ceru, ka viņa nedomā ielekt vilcienā 😦 Man ir sajūta, ka varētu tālāk iet viena, bet vienatnē nav tik jautri 🙂 Pēc motivēšanas, maniem muļķīgajiem jokiem un plāniem iedzert rīta kafiju Siguldas Viadā, ceļamies un ejam tālāk.

Rīta burvība.

Anete: Izlemjam iet uz benzīntanku pēc kafijas. Tas ir vienīgais, kas ir vaļā agrajā rīta stundā. Mistiski esmu saņēmusies un tīri jestri soļoju tālāk. Pat neuzmetu sērīgu skatienu pirmajam vilcienam, kas stāv uz perona. Ejot gar bobsleja trasi, mūs apstādina migla. Tā ceļas pār koku galotnēm saullēktā. Liekas, ka koku galotnes ietinas baltā miglas mētelī. Migla paceļas, lai drīz vien izgaistu rīta saules staros. Skaistums skarbumā! Bija vērts nepadoties un piedzīvot krāšņo simtiņa rītausmas miglu 🙂

Betija: Pie Siguldas bobsleja trases piedzīvojam ko brīnišķīgu. Virs Gaujas ielejas ceļas migla, skats ir iespaidīgs. Uz brīdi pārtraucam skrējienu pēc kafijas un vienkārši vērojam ainavu. Tādu mirkļu dēļ ir vērts iet 🙂

Labrīt!

Anete: Izlemju, neskatoties uz apņemšanos turēt tempu, iedzeršu kafiju un apēdīšu ko siltu. Tas mani atdzīvinās. Kafiju un hotdogu ar kartupelīšiem padzersim un apēdīsim ārā aiz benzīntanka. Pie viena aiziesim uz benzīntanka tualeti pārģērbties un atsvaidzināties. Metam kaunu pie malas, apsēžamies uz apmales aiz benzīntanka un ēdam.

..labrīt cilvēk ar rozā vesti.

Betija: Otrs svarīgākais pirkums pēc kafijas ir Rūdolfa bērnu biezeņi 😀 Anete paņem normālas brokastis, skatos un prātoju, kā to šobrīd var ieēst. Spēju domāt tikai par biezeņiem un augļiem. Ar piespiešanos apēdu pāris kartupelīšus. Visādi citādi jūtos labi. Tomēr gaidot Aneti pārģērbjamies, pieķeru sevi žāvājamies siltajā rīta saulē. Neliels atslābums pie aptuveni 70 kilometriem. Miegošanās nav ilga, pēkšņi pamanu, ka Anete savu somu nometusi pāris cm attālumā no kārtīgas suņa mēslu čupas 😀 Nespēju valdīt smieklus 😀 Lūk, šis būtu nožēlojams iemesls pārtraukt pārgājienu 😀

Lai nežāvātos ir jāparunā ar gudru cilvēku – sevi 😀
Labrīt, kājas.

Anete: Paēdusi, eju uz tualeti pārgērbties, tualetes izlietnē apmazgājos, pašsajūta manāmi uzlabojās. Iznākot ārā, redzu, Betija zviedz pilnā kaklā. Nodomāju, ka Betijai, mani gaidot, aizgājis ciet. Tomēr nē, smejoties Betija, saka, lai paskatos, kur gandrīz iemetu savu somu. Paskatos.. Un johaidī.. Tieši aiz manas somas atrodas milzīgs suņa sūds!!! Pārgurumā neesmu pamanījusi bagātīgo čupu. Tā tik vēl trūka, ka būtu somu iemetusi sūdā vai pati tajā iesēdusies!!! Tad gan pārgājiens tiktu pārtraukts nekavējoties!!! Kā parasti kaut kas tik tizls notiek tieši ar mani 😀

Izrādās, Siguldā ir runča piemineklis.

Anete: Posmu Sigulda – Rīga uzsākam entuziasma pilnas. Esam paēdušas, sakopušās un gatavas pēdējiem kilometriem. Rīga šķiet ar roku sasniedzama. Varonība sit augstu vilni. Neapjaušam, ka patiesībā grūtākais ir sācies. Sirdi silda katrs noietais solis, jo pēc 71 kilometra jebkurš metrs ir jauns personīgais rekords. “Mēs varam, mēs noiesim” līmenis ir augstākajā punktā visā pārgājiena laikā. Ejot, dziedam līdzi Placebo dziesmām, ko atskaņo Kārļa dotā tumbiņa. Sirsnīgi dziedam. Labi, ka šo privāto koncertu dzird vien pāris izbiedēti putni, koki, sūnas, ķērpji un meža takas. Dziedot, nogurums atkāpjas. Betija dzied kā solists, es šoreiz backvokāls 😀

Nomainījies kārtējais novads.
Vēl viens atskaites punkts.
Diennakti negulējuši cilvēki.

Betija: Nolemjam, ka turpināsim klausīties mūziku arī dienasgaismā. Mums tā ir vajadzīga enerģijai. Pēc rīta kafijas man atkal kaut kas atvērās un kalnos aiz Siguldas kāpju dziedādama. Dziedam abas, piedziedam visus tuvējos mežus 😀 Ejam uz Gauju pa Mežtakas maršrutu, mums ir necerēti enerģisks solis. Miegs vispār nenāk, liekas, ka varētu iet un iet.

Agrā rīta tumšie meži.

Anete: Tāds pirmais īstais lūziens man sākās, kad nonākam Gaujas ciematiņā. Rīta dzestrums pazudis, meža svaigums arī. Izejot no meža, saule cepina brutāli. Ejot cauri ciematiņam, domāju – kaut ātrāk būtu pauze. Gājiens līdz pauzes vietai šķiet mūžību garš. Prāts arī sāk kaut kā dīvaini gļukot. Sakopoju visus spēkus, lai ejot saglabātu skaidru saprātu. Tas izdodas, kad pauzē apguļos uz ceļa.

Betija: Gaujā saprotu, ka neesmu normāla. Man ir ieslēgusies hiperaktivitāte, eju dziedot un lēkājot 😀 Pārguruma vai vājprāta pazīme? 😀 Pārgurusi nejūtos un ceru, ka tas otrs arī nav taisnība. Noteikti izbesīju Aneti, jo viņu izbesīja atkal augstu uzlekusī saule. Man sagribas ēst, ejot apriju (burtiski noplosīju) paku ar žāvētiem banāniem. Neesmu banānu fans, bet sāk likties, ka pārgājieni ir mazinājuši neiecietību pret šo augli 😀

Tās zilās debesis mūs nežēloja.
Ēnas selfijs.

Anete: Guļu, skatos debesīs, šķiet priežu galotnes dejo “kas dārzā”. Pēc kāda brīža pasaule nostājas savās vietās. Saprotu, ka priežu galotnes tomēr nedejo un jāuzvelk kas plānāks. Turpat uz meža ceļa pārģērbjamies. Totāli vienalga, ja kāds brauks garām. Atlika padomāt par garāmbraucējiem, kad meža ceļš kļūst par šoseju. Visticamāk 3 stundu laikā te nebrauca neviena mašīna, toties tagad dragā viena pēc otras. Neļauj mums mierīgi atvilkt elpu. Nekas cits neatliek kā pārtraukt atpūtu.

Mežā forši, ēna.

Betija: Kamēr es lēkāju, Aneti ir pārņēmis karstums. Kad beidzot tiekam meža paēnā, nokrītam ceļmalā atvilkt elpu. Pārģērbjamies plānākās drēbēs. Ja esam sev aiztaupījušas gravas, brikšņus un Ozolkalnu, tad saule debesīs mums nav aiztaupījusi neko. Skaidrs, ka vakardienas cepšanās turpināsies ar jaunu spēku. Pie Sēnītes esam nogājušas virs 80 kilometriem. Līdz galvenajam mērķim atlikuši vien nieka 20.. Kas gan tas vairs ir?

Anete: Karstums ar katru sekundi pieņemas spēkā. Telefons rāda 24 grādus. 100 % – melo!!! Noteikti ir karstāk. Ejam Vangažu virzienā pa granteni. Dziedam latviešu tautas dziesmas. Viss Placebo repertuārs, kas atrodas manā telefonā izdziedāts. 😀 Viegli nav, bet dziedot dūša paceļas.

Sēnīte! Woohoo!

Betija: Aiz Sēnītes šķērsojam šoseju, tunelī sevis izklaidēšanai uzņemam kārtējo smieklīgo video. Kas gan cits mūs izklaidēs, ja ne pašas 😀 Tālāk cauri mežam dodamies uz Vangažiem. Kamēr esam mežā, esam glābtas no saules. Atsākas dziedāšana līdzi mūzikai – tas ļoti paātrina soli. Nogurums ir jūtams, taču, vismaz man, nekas traks. Jūtos pat pārāk enerģiska. Varbūt sāku jukt prātā no miega trūkuma!? 😀

Mēs paliksim te mūžīgi 😀 (jo te ir vēss..)

Anete: Ja kāds var sabojāt manu dziesmoto mirkli dabā, tad tas ir neviens cits kā kārtējais lauku suns. Ejam gar mājām, kuras atrodas patālu no ceļa. Pēkšņi mani pārbiedē 2 rejoši suņi. Lielais, drusku gudrāks, saprot, ka mēs mājā nelauzīsimies, ātri apklust un stāv tālumā. Toties sīks, nejauks taksis metas mūsu virzienā. Man sākas panika. Lauku suņi visas nakts garumā un tagad vēl kaut kāds taksis. Betija cenšas mani mierināt, bet tur nekas nesanāk. Taksis atšujas, bet es eju klusēdama. Mani lauku suņi viss ir izbesījis. Tomēr ir arī pozitīvais. Savā drūmajā momentā, esmu pagājusi garām čūskai uz ceļa. Par čūskas atrašanos manā klātbūtnē, Betija uzdrošinās pateikt tikai kad esam kādus 3 km no tās vietas.

Joprojām – ejam, ejam, ejam.

Betija: Nabaga Anetei nekas netiek aiztaupīts, pie kādas mājas pārdrošs taksis izdomā mūs apriet. Man iekšēji nāk smiekli, vērojot kā sīkais šunelis lēkā pa garo zāli, taču nesmejos, jo jūtu līdzi Anetei, kurai visi šie kvankšķi pilnīgi noriebušies. Takša drosme beidzas ar riešanu no pļavas vidus 😀 Mudinu Aneti ātrāk iet uz priekšu un ignorēt dumjo riešanu. Šoreiz mierinājuma vārdi nepalīdz, Anete iegrimst drūmās pārdomās un grūtsirdībā 😀 Nedaudz pielieku soli, lai ļautu viņai atgūties. Tas izrādās taktiski pareizs gājiens, jo sev priekšā uz ceļa pamanu resnu čūsku. Tā kā eju pirmā, man izdodas tai veikli aizstāties priekšā un Anete nezvēru neierauga. Lielāka krīze par suņu krīzi novērsta veiksmīgi 😀

Anete: Tuvojamies Vangažiem. Mūsu ceļš ved caur priežu silu. Skatos, sēņotāji arī izlīduši dabā. Kāds pensionāru pāris ļoti vēlas parunāties. Prasa no kurienes nākam. Kad Betija paziņo, ka nākam no Valmieras, večukam izlaužas patiess izbrīns – ни фига себе!!!!

Dziļdomīga biezeņa ēšana.

Anete: Patīkami saņemt sajūsmas izsaucienu brīdī, kad vienīgais ko Tu gribi ir izstāties un doties mājās. Paejam gabaliņu tālāk un atkrītam uz ceļa. Tālumā parādās mašīna. Man pasprūk skaļš spēka vārds. Betija norāda, ka taču nevajag lietot spēka vārdus tik skaļi 😀 Mašīnā izrādās tie paši pensionāri. Laikam izskatos tik nožēlojami, ka pensionāri piedāvā aizvest līdz Vangažiem 😀 Vai pat līdz Rīgai, ja vajag 😀 Atkal – paldies (imagināri iesēdos mašīnā un aizbraucu uz Rīgu ar pensionāriem), bet trase tiks pieveikta kājām. Tikmēr sociālajos tīklos mūs uzmundrina pārgājienu draugi. Paldies Sandri un Liene! Pateicoties uzmundrinājumiem pārgājienu gars pacēlās!

Nebeidzamā grantene.

Betija: Vangažos ieejam pilnīgā elles karstumā. Prognoze noteikti melo un šobrīd noteikti krīt kārtējais karstuma rekords. Saprotam, ka šajā ceplī būs jāiet vēl pietiekoši ilgi, tas neiepriecina. Šodien karstums mani neietekmē kā vakar Cēsīs, tomēr nefanoju par cepešpannu. Turklāt tālākais ceļš ved caur vasarnīcu ciematiem, kur ēna kā tāda neeksistē (tie pāris koki neskaitās). Anetei rodas ģeniāla ideja pamainīt maršrutu. Karstuma dēļ, es piekrītu.

Anete: Turpinam ceļu baisā svelmē. Telefonā joprojām rēgojas tie 24 grādi. Totāli meli. Es esmu pārpratusi Betiju un sadomājos, ka mums jāiet mazāk. Noieti vairāk kā 85 km. Esmu sapūtusies uz svelmi, pārgājieniem un visu pasauli. Pirksts, kurš varonīgi turējies, sāk uzdot. Trases sākotnējā versijā plānojām iet Baltezera virzienā un no turienes iesoļot Rīgā. Saku Betijai, ka varbūt labāk ejam uz Garkalni un tur skatāmies ko tālāk. 100 kilometri tāpat būs.

Betija: Mūsu dzīve – kad esam nejēgā nocepušās vairākus kilometrus, atceros, ka man tak ir vieglā tuneļšalle, ko var aptīt ap galvu. Esmu ģēnijs 😀 Tuneļšalle tiek iedota Anetei, pati sev ap galvu aptinu t-kreklu un izskatos episki. Dodamies Garkalnes virzienā. Eju pa priekšu, cerībā pamanīt ēnu, kurā piesēst un uz brīdi paglābties no saules. Esmu uzņēmusi normālu tempu, domāju savas domas. Pat nepamanu, ka mans draugs aiz muguras karstumā gandrīz vai paģībis. Sametas neērti par savu hiperaktivitāti un neiejūtību. Pirmajā paēnā mēs ņemam pauzi.

Vieta ar īsu nosaukumu un garu ceļu pilnīgā ceplī 😀

Anete: Betija ideju par iešanu uz Garkalni atbalsta. Svelme ir šaušalīga. Man gribās visu mest pie malas. Atkal izceļamies ar sev raksturīgu neattapību un kaut ko uz galvas uzmaucam tad, kad esam nosvilinājušās. Man ir konkrēti slikti – melns gar acīm, zvaigznes gar acīm. Situācija neapskaužama. 85 kilometrā, nokrītot ēnā, pasaku – šogad nekādu Strēlnieku simtiņu neiešu!!! Man pietiek ar šiem vājprāta kilometriem un vispār šī ir mana sliktākā pārgājienu ideja 😀 Betija cenšas nesmieties, es cenšos apvaldīt vēlmi zvanīt viņas vīram, lai ved mūs uz Rīgu 😀

Tas ciemats mūs vajāja 😀

Betija: Sēžam ēnā, es atkal ēdu 😀 Anete drūmi ienīst visu pasauli un liek apsolīt, ka noraidīšu jebkuru līdzīgu ideju, kas viņai vēl kādreiz var ienākt prātā. Izskan daudz ļoti stipri vārdi kombinācijā ar ”NEKAD vairāk” 😀 Izdzeram magniju, pacienāju draugu ar enerģijas želeju. Kompānijas pēc, vienu apēdu arī pati. Pēdējie kilometri jāsarauj 😀 Joprojām nesaprotu, kāpēc jūtos pilnīgi normāli?!? Laikam savu karstuma krīzi izdzīvoju vakar Cēsīs. Nav loģiski, bet neiešu sūdzēties 😀

Anete: Pasēžot ēnā, viss ir slikti sajūtas noplok. Mest visu pie malas ir vieglākais. Kad vēl būšu tik tuvu 100 kilometriem?!? Ir palikuši tikai 15 līdz sapņa realizācijai. Līdz Rīgai netiksim, tas ir skaidrs paskatoties uz manu pirkstu. Bet 100 kilometri kritīs. Nezinu kur manī radās spēks savākties un turpināt iet. Tiek nolemts nepadoties 85 kilometrā. Nē, Betija netaisījās padoties. Es runāju tikai par sevi 😀

Nofočē kaut ko pa ceļam?

Anete: Pieceļoties pēc pauzes, iet kļuvis vieglāk. Ir karsti, jā, bet simtiņš ir tik tuvu. Abas nevaram sagaidīt tā krišanu. Nu arī Betija lūdz biežāk ieskatīties telefonā, lai saprastu cik palicis. Ļoti cilvēciski vēlamies, lai mūsu simtiņš krīt ātrāk. Pat ne tāpēc, ka vairs negribam iet. Vienkāršāk par vienkāršu – esam pelnījušas redzēt kā mūsu pārgājienu kontā iekrīt vienā piegājienā noieti 100 kilometri.

Betija: Ceļš ved cauri apdzīvotām vietām uz Garkalnes mežu. Manu entuziasmu pamazām sāk nomainīt nepacietība 😀 Pieļauju kļūdu, sākot skatīties kartē ik pēc pāris km, tas demotivē un šķiet, ka ejam lēnāk, nekā nepieciešams 😀 Tā nav taisnība, jo, par spīti karstumam, esam ātras un mūsu mērķis strauji tuvojas. Arī Anete ir atguvusi pārgājiena noskaņojumu, taču mūsu domas riņķo tikai un vienīgi ap simtnieku 😀

Fonā mākoņi, kuri līdz mums neatnāca.

Anete: Lai nonāktu Garkalnē, esam izvēlējušās iet pa taisno, pa kādu zeminieku. Tieši simtajā kilometrā mūsu priekšā iznirst kalns. Betijas sulīgos apzīmējumus slīpumam šeit neuzskaitīšu. Jā, pļauka mūsu sejās – mūsu simtiņš krīt, kāpjot kaut kādā tiešām riebīgā slīpumā. Pēdējos metrus līdz 100 km, skatos pa metram. Kad telefona ekrānā parādās 100, mēs no prieka lēkājam, smejamies un no malas izskatāmies kā pilnīgi bērni 🙂

Laime pilnīga!

Betija: Jā, mūsu rekords krīt kāpjot kalnā 😀 Nekas jauns 😀 Toties prieks, kas mūs pārņem ir neviltots. Mežā atskan skaļi sajūsmas spiedzieni 😀 IR!! Viņš ir kritis!! Mēs TO paveicām! Izrādās, ka ar 100 km aiz muguras var pat uzdejot prieka deju meža vidū 😀 Nolemjam ielīst ceļmalas krūmos uz 10 minūtēm, lai painformētu līdzjutējus, ka rekords ir kritis. Kā vienmēr, esam izvēlējušās pilnīgi tizlu vietu ceļmalas putekļos un dubļos. Šoreiz kaut kā vienalga 😀

Anete: Izlemjam bišķīt piesēst. Lai gan esam nogāzušas savu simtnieku, mūsu pārgājienu īpašības nav mainījušās 😀 Neesam kļuvušas attapīgākas vai vērīgākas 😀 Savas pakaļas iekrāmējam tiešā trāpījumā dubļos 😀 Kaut kā vienalga. Izsūtām mūsu tuvākajiem draugiem un ģimenēm ziņu par nogāzto rekordu. Sāk birt apsveikumi. Nenoliegsim – patīkami saņemt apbrīnu, kaut arī lielākā daļa raksta, ka mēs neesam normālas 😀

Betija: Palikuši vien pāris kilometri. Anete ir pilnīgi atdzīvojusies, bet mans armijas režīms izslēdzas. Pēc mērķa sasniegšanas, man atlaiž pavisam. Laikam biju tik ļoti sakoncentrējusies uz 100, ka nejutu pat karstumu 😀 Toties pēc 100, sāku just VISU. Izrādās, ka kājām ir muskuļi, kuri pēkšņi nav sajūsmā par katru noieto metru 😀 O, kājas mazais pirkstiņš izrādās galīgi nospiests 😀 Tā tomēr nav liela nelaime (ja neskaita nepatīkamās izjūtas :D), jo simtnieks ir noiets ar praktiski jauniem Salomon zemajiem apaviem. Pirms tam tie bijuši vien Rojas divdienniekā un nelielos gabalos pilsētā iestaigāšanai. Labi, ka man nav kaprīzas pēdas, jo lielā mērķa vārdā ir upurējies tikai viens pirksts 😀

Anete: Faktiski rekords ir nogāzts, bet līdz Garkalnei vēl 2 km. Dodamies finiša taisnē. Betijai pēc nogāztā simta beidzas enerģija. Viņa koncentrējusies uz 100 km. Pēc 100 km Betijai viss besī, toties es esmu neizskaidrojami moža. Iesoļojot Garkalnē, saprotam, nāksies meklēt autobusa pieturu. Betijas garastāvoklis ir apmēram tāds kā man 85 km. Mans telefons un google maps visu padara vēl sliktāku. Cieš nevainīgs, garām braucošs mersis. Spēka vārdi birst kā no pārpilnības raga. Vispār uzskatu, ka tā nav godīgi. Betija drīkst skaļi lietot spēka vārdus apdzīvotā vietā, bet, kad es skaļi pasaku 1 spēka vārdu meža vidū, tad saņemu aizrādījumu 😀 Kāpēc vienam ir viss, bet otram nekā? Kāpēc tas kas ir atļauts Jupiteram nav atļauts vērsim!??? 😀 Man izdodas uzjautrināt Betiju ar šo apceri 😀

Betija: Pārgājiena noslēgumā es saprotu kāpēc Garkalnei šāds nosaukums. Meža ceļš ir pilns ar tizliem kalniem un slīpumiem. Mana ”sajūsma” nav noslēpjama, katrs slīpums tiek apveltīts ar mīļiem vārdiem 😀 Ja pirms pieciem kilometriem domāju, ka mierīgi varētu aiziet līdz pašai Rīgai, tad tagad es vēlos apsēsties pirmajā pieturā. Tas nav iespējams, jo mums jāatrod Rīgas autobuss. It kā atceros, kur ir viena no pieturām, taču otra atrodas tuvāk. Kamēr pētu karti, mans telefons izlādējas. Burvīgi. Anete padalās ar savu, taču tajā ir tikai Googles karte, kura mani neklausa 😀 Gribu aizmest telefonu krūmos, bet tas nav mans. Tā vietā ar spēcīgiem epitetiem tiek apveltīts auto, kurš vienkārši atļaujas.. pabraukt mums garām 😀 Anete norāda uz nevienlīdzību mūsu komandā – viņas izsauciens mežā izpelnījās nosodījumu, bet es varu izpausties no sirds 😀

Garkalnes pauguri pēc 100 kilometriem 😀

Anete: Autobusa pieturā krīt 102 kilometrs. No Valmieras līdz Garkalnei noieti 102 kilometri 27 stundās ar aptuveni 12 kg smagām somām. Simtiņa piedzīvojums ir izskanējis. Mans sapnis atnākt no Valmieras līdz Rīgai, diemžēl, nav līdz galam realizēts. Gadās arī tā, bet tas nenozīmē, ka esmu samierinājusies un padevusies. Jā, 85 km es teicu – šī ir mana pati sliktākā ideja dzīvē un es NEKAD neko tādu vairs nedarīšu, bet…tie mani NEKAD ir labi zināmi 😀 Neizmērojams lepnums, ka par spīti visām neveiksmēm sākot ar traumētu pirkstu un beidzot ar suņa sūdu čupu, turpināju iet. Lai cik ļoti neiespējami dažbrīd likās aizsniegt 100 kilometrus, neatlaidība uzvarēja viss ir slikti, man viss besī, es nevaru, gribu mājās, metam mierā sajūtu. Mēs turpināsim iet ārā piedzīvojumos un nevaru izslēgt, ka pienāks diena, kad Valmiera – Rīga kritīs mūsu priekšā.

Betija: Pēc šī visa varu piebilst vienīgi šo – nākamgad atkārtojam? Un – es neciešu karstumu 😀 100 km ir iespējams noiet bez īpašām mocībām un pat pietiekošā komfortā, ja esi sagatavojies (un ja tie nav 100 km mežonīgā dubļu un gravu vidē, bet tas ir cits stāsts par citām ciešanām 😀 ). Un kā to pierādīja Anete – ar lielu gribasspēku iespējams pārkāpt pāri arī tādam šķērslim, kas draud plānu izgāzt jau pašā sākumā. Simtnieku nogāza Anetes neatlaidīgā spītība un mana enerģija ❤ Viņš centās mūs demotivēt, bet tas neizdevās 🙂

Anetes P.S. Par stāsta galveno varoni – traumēto pirkstu – rentgens parādīja, ka nabags tomēr bija lauzts. Simtiņš krita lauzta pirksta priekšā.

Distance: 102, 84 km

Karte:

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: