Divas dienas Rojas novadā.

Betija: Tā kā esmu kempingu un nakšņošanas dabā fans, sen gribēju pierunāt Aneti uz kārtīgu divu dienu pārgājienu. Izrādās, nebija jāpierunā 🙂 Pēc nakšņošanas mežā februārī, divdiennieks vasarā vairs nespēja Aneti nobiedēt. Ideja tika uzņemta ar sajūsmu 🙂 Pārgājiena plānošana iekrita datumā, kurā pirms trim gadiem pirmo reizi izgājām kopīgā pastaigā Gaujas Nacionālajā parkā. Nav labāka veida kā atzīmēt šo dienu, kā plānojot jaunu piedzīvojumu 🙂

Pūkainais sildītājs ļoti gribēja līdzi, taču palika mājās 😀

Anete: Pēc divu dienu piedzīvojuma Zilajā Nekurzemē Latgalē, sapratām, ka pašas esam spējīgas organizēt sev divu dienu pārgājienu mežu biezokņos. Vajag tikai: 1) izdomāt kuros mežos gribam pazust 2) nedaudz papildināt pārgājienu ekipējumu 3) vēlēšanos pazust mežā un tā mums bija 😀 Mūsu kopīgo pārgājienu 3. gadadienā izlēmām nākamo pārgājienu dzīves gadu iesākt skaļi – uzdāvināsim sev divas dienas Kurzemes mežos.

Pārgājienu 3. gadadienas svinības. Pieņemts lēmums pazust Kurzemes mežos 🙂

Betija: Pēc lieliskās Latgales pieredzes bijām labi sagatavojušās. Šis pasākums noteikti nebija balstīts plikā entuziasmā, kā viss mūsu episkajā pārgājienu dzīves sākumā. Tā kā man nebija normāla vasaras guļammaisa, paveicās ieķert Nomad vasaras maisu Rimi uzlīmju akcijā. Guļammaiss izturēja testu, neesmu salīga un vasaras mēnešiem baigi OK. Visticamāk, es viņā nenosaltu arī agrā rudenī vai vēlā pavasarī. Anetes siltumam tika piešķirts mans biezais zieminieks, ko Anete nosauca par savu vissezonas guļammaisu 😀

Tā foršā piedzīvojuma sajūta 🙂

Anete: Gatavojoties 2 dienu pārgājienam Kurzemē, sapratu – nepieciešams guļammaiss. Tā kā esmu salīga, man nevajag guļammaisu katrai sezonai. Pietiek ar vienu, kārtīgu ziemas guļammaisu. Betija testēšanai iedod savu ziemas guļammaisu, lai noskaidrotu vai man pietiks ar šādu, vai priekš sevis būs jāpērk vēl siltāks. Esam iegādājušās sev camelbagus, tie krietni atvieglo dzīvi. Pieres lukturi dabūju rimčikā par uzlīmēm uz akciju. Man vienalga, ka tas nav kāds cenas ziņā šaušalīgs prožektors no dārga outdoor veikala. Ja kas, uzlīmju lukturis savu funkciju izpildīja uz visiem 100% 🙂

Anete: Esam gatavas divu dienu pārgājienu īstenot Rojas pusē un sākt ar Rojas upes dabas parka izstaigāšanu. Gribam atklāt Kurzemi, kur esam manāmas krietni retāk. Parasti mētājamies pa Vidzemi. Pirmais divdiennieks bija Latgalē, tagad pienākusi kārta Kurzemei. Kādā jūlija rītā dodamies uz Roju.

Betija: Izlēmām beidzot doties uz Kurzemi un pazust tās puses mežos. Biju dzirdējusi vairākas atsauksmes par to, cik skaisti ir pie Rojas upes, tādēļ piedāvāju Anetei šo variantu. Tas tika akceptēts. Laika prognozi sola normālu (ne perfektu), bet mēs esam gulējušas ārā ziemā un nekas mūs vairs nebiedē 😀 Apmācies ar mazliet sauli, kaut kur Kurzemē arī lietus, bet Rojā nelīšot. It kā. Nopriecājamies, ka vismaz suta nedraud.

Rojas ainiņas.

Anete: Uz Roju esam spiestas braukt ar autobusu. Mums labāk patīk vilcieni, bet uz Roju vilcieni neved. Tātad būs autobuss. Braucot ar autobusu uz manu pusi, šoferi sauc pa numuriņiem, visi mierīgi sakāpj un sēž kur vēlas. Gaidu, ka šeit notiks līdzīgi, bet, pie iekāpšanas autobusā, pēkšņi sākas anarhija un grūstīšanās, jeb cīņa par iekļūšanu busā. Mēs cīņā nepiedalāmies. Pirmkārt, vietas pietiks visiem, otrkārt, mums jāieliek somas ar paklājiem un guļammaisiem autobusa bagāžniekā.

Betija: Gaidot autobusu, Anete tiek pārsteigta par izdzīvošanas cīņu, jeb haosu, kādā kurzemnieki šturmē sēdvietas. Man nav ne jausmas kāpēc tā, jo jāsēž numurētajās vietās, bet cīņa uz iekāpšanu gandrīz vienmēr atgādina karalauku 😀 Mēs vēsā mierā sagaidām mantu nolikšanu un apsēžamies paredzētajās sēdvietās.

Pilns ekipējums divām dienām mežā.

Anete: Brauciens līdz Rojai diezgan garš. Nesaprotam kāpēc tik daudz cilvēki no paša rīta grib turp doties Atceramies, ka ir Zvejnieksvētku laiks. Betija padalās ar stāstu kā Zvejnieksvētki tiek svinēti Ventspilī un par Ventspils ziedu paklāju izstādēm svētkos 😀 Pētot Ventspils Neptūnu foto un ziedu paklāju dažādību, nemanot esam nonākušas Rojā.

Gatavas Rojas piedzīvojumam 🙂

Betija: Roja sagaida ar kārtīgu vēju. Atkal esam palaidušas garām šo mazo bonusu. Smejos, ka Kurzeme bez vētras nav Kurzeme 😀 Nākas sevi mierināt, ka mežā vējš būs mazāks. Roja pilna cilvēku, kas sabraukuši vērot Neptūnu un ēst zivis. Mēs šķērsojam tiltu un pagriežam tiem muguru, lai pazustu mežā.

Anete: Dabas taka sākas pārejot pāri tiltam, ejot no autoostas puses. Pirms metamies briksnī, iesmērējamies ar pret ērču līdzekli. Izvēlamies iet pa mazu meža taciņu gar upi. Droši vien taku ieminuši makšķernieki. Šī nav oficiālā taka. Sākotnēji padomāju, ka tā ir īstā. Saku Betijai – kā šeit vispār var izbraukt ar velosipēdu? Ar riteni tak sapīsies tajās zālēs, vai iegrims dūņās. Betija, paskatās kartē un konstatē – patiešām esam uz makšķernieku takas 😀

Makšķernieku taciņu burvība.
Biezokņi upes krastos.

Betija: Sākam savu piedzīvojumu, sekojot mazai taciņai gar pašu upi. Tā nav oficiālā taka, kā izrādās, bet gan makšķernieku. Mūs tas netraucē, gribam pabaudīt pēc iespējas neskartāku dabu un nedaudz brikšņu nekad nav par ļaunu (vismaz man 😀 ). Rojas upīte ir līkumaina un skaista. Apkārt valda klusums, nevienu makšķernieku nesatiekam, esam pilnīgi vienas upes zaļajos krastos. Ko gan vairāk var vēlēties? (Betija mīl brikšņus, tas nav noslēpums 😀 ).

Krēsliņa īpašnieku gan nesatikām.
Atrodi taciņu.

Anete: Kādu brīdi iesim pa makšķernieku taku, lai izbaudītu Rojas upes mežonīgo dabu. Uz īstās takas paspēsim atgriezties. Ejot pa makšķernieku pēdām, upe atklājas pavisam nepieradinātā veidā. Ilgi neesam bijušas ārā, tāpēc baudām un brienam brikšņus, sajūsmināmies un esam lēnas skaistajās dabas vietās. Šoreiz mums nekur nav jāsteidzas 🙂

Anete: Vienā brīdī taciņa izbeidzās, šoreiz neko jaunu veidot un brist negribās, tāpēc dodamies augšā krastā uz īsto taku. Betija vīlusies, ka jāpamet briksnis. Uzskatu – nav ko skumt, savs laiks briksnim, savs laiks skatam no augšas uz upi. Turklāt man kājās nav Lowas, bet upes krasts kļūst arvien mitrāks. Pat šobrīd sev nevaru atbildēt uz jautājumu – kāpēc es neesmu paņēmusi rezerves pārgājienu apavus? Закон подлости!

Ceļi un celiņi.

Betija: Nedaudz negribīgi piekāpjos Anetes idejai, doties augšā krastā, kur cauri mežam ved daudz platāka un ērtāka taka. Taču viņas argumentam par mūsu ne ūdensizturīgajiem apaviem ir liels spēks 😀 Negribas pirms laika pārbaudīt jaunos apavus dubļos, jo tie nav tam paredzēti (bet tas tāpat gan jau notiks 😀 ). Vasarai esmu nopirkusi Salomon zemos apavus bez GTX, kuriem šis ir pirmais nopietnais pārgājiens. Atkāpei jāpiebilst, ka man ar apavu iestaigāšanu un tulznām nav problēmu, bet ja Tev ir, tad tā nevajag darīt 😀 (Pēc pārgājiena secinājums – labs pirkums 🙂 ).

Smilšu šoseja.
Anete un mežs.

Anete: Nemaz tik slikta īstā taka nav. Priežu sils vien ir iespaidīgs. Ejot pa augšu, atklājam vienreizēju krituša koka vietu. Nolemjam visu izpētīt tuvāk. Man ienāk prātā, ka varētu mēģināt uzlīst uz koka stumbra un safotografēt upi gandrīz no vidus. Betija nokliedzās – TIKAI UZMANĪGI!!! Līdzsvara izjūta mani līdz šim nav pievīlusi un peldēt māku. Drīz vien esmu uz koka. Skats no stumbra ir neaprakstāms. Visapkārt zaļa pasaule. Koku atspulgu paradīze. Saule spoguļojas upē, iespīdot caur koku zariem un es sēžu uz stumbra, jūtoties kā vienīgais cilvēks uz pasaules. Visu pārtrauc Betijas balss, kas sauc – tagad apsēdies, izdomāju Tev smuku bildi!! Vientulīgais brīdis dabā uz koka stumbra ir pārtraukts 😀

Biezoknis, priedes un melleņu plantācija.

Anete: Uz koka stumbra nesēdēsi mūžību. Īpaši, ja esi iesēdies sveķos 😀 Jā, pozējot uz stumbra, esmu iesēdusies pamatīgā sveķu pikā 😀 Skaistums prasa upurus 😀 Tikšana atpakaļ uz zemes prasa veiklību, proti, gājienu vēzītī pa koka stumbru. Betija atzīst, ka ir iespaidota, redzot manu vēzīša gājienu pa stumbru. Patiesībā man bija bail celties kājās un tikai pateicoties vēzītim, tiku nost no stumbra 😀 Tobrīd skaļi to neteicu, lai Betija domā, ka esmu baigā akrobāte 😀

Kompozīcija ar koka stumbru un Aneti.
Tumšie meži, tumšie krasti.

Betija: Pilnīgi nejauši esam atradušas izcilu vietu upes krastā. Anete izmanto iespēju iepozēt uz upē iekrituša koka stumbra. Tā kā negribu iekrist upē un priekšlaicīgi izpeldēties, es šo iespēju neizmantoju 😀 Vērojot Anetes performanci uz stumbra, mani pārņem cieņa un apbrīna 😀 Var redzēt, ka kāds skolas gados ir uzcītīgi vingrojis 😀

Anete: Uzrāpjamies atpakaļ pa krauju. Betija grib ēst, es gribu notīrīt bikses. Kāpēc, lai nepaēstu un netīrītu vietā ar šādu skatu? Velku ārā savu termosā ievietoto makaronu ar malto gaļu un dārzeņiem šedevru. Kamēr Betija ēd, konstatēju, ka abas powerbankas atsakās lādēt manu telefonu. Telefona baretijai ir kādi 70%. Manu telefonu izlemjam izmantot noieto kilometru skaitīšanai. Tas nozīmē, ka faktiski esmu tūtē un uz 2 dienām palikusi bez telefona.

Upes stāvkrasta restorāns.

Betija: Skaistajā kraujā tiek ieturēta pusdienu pauze. Anete ir parūpējusies par pirmo silto ēdienreizi, pusdienas ir izcilas. Kārtējais pieczvaigžņu dabas restorāns. Manā somā tikmēr savu kārtu gaida vakariņu zupa, kuru, cerams, ēdīsim tikpat skaistā nakšņošanas vietā. Notiek arī kaut kas mazāk iepriecinošs, Anetes telefons atsakās sadarboties ar lādētājiem. Nākas pārgrupēties un Anetes telefons tiek noglabāts somā tikai maršruta ierakstīšanai.

Anete: Parasti, kad nesola lietu, tomēr uzlīst. Tā arī šoreiz. Virzoties pa taku uz priekšu, pil nodevīgas lietus lāses. Velku no somas laukā lietus jaku. Nesen tiku pie rozā lietus jakas, ilgi bezdarbībā tā nestāv. Betija, kura parasti somā saliek pilnīgi visu ekipējumu, izgāzusies kā veca sēta. Tā kā lietu neviena prognoze nesolīja, Betijas lietus jaka palikusi mājās, tieši tur pat, kur mani rezerves apavi.

Nedaudz salijis cilvēks bez lietus jakas 😀
Nedaudz prātīgāks cilvēks 😀

Anete: Ejam un škrobījamies. Nekad neticēsim vairs nevienai prognozei. Man vismaz ir lietus jaka. Neko nedarīs, jāiet pa lietu, mēģināsim neizkust 😀 Pārejot tiltu, esam Rojas upes otrā krastā. Gar upes krastu sabūvētas foršas atpūtas vietas. Gribētu mūsu apmetni iekārtot pie tādas, tikai nedaudz tālāk no civilizācijas. Sasapņojos, kā pēc 30 kilometriem sēdēšu šūpolēs ar skatu uz upi un priecāšos par piedzīvojumu 🙂

Šad, tad – pa kādai norādei.
Pavingrosim?
Te lietus, te saule 😀

Betija: Pa taku aizejam līdz Žocenes lidlaukam. Ik pa laikam atrodam labiekārtotas apmetnes vietas ar nojumēm un tamlīdzīgi. Runājam, ka būtu jauki tādā nakšņot, bet nakšņošana mums paredzēta citur. Kamēr ejam, sāk pilēt lietus. Prognoze ir maldīga, lietus tomēr ir nonācis arī šeit. Pārāk traki nelīst, pilina ar pārtraukumiem. Anetei ir iespēja testēt jauno lietus jaku, toties es esmu atstājusi mājās gan ūdensdrošo jaku, gan arī pončo. Vienīgā reize, kad kāda no šīm divām lietām nav līdzi – un, protams, uzlīst 😀 Varu vien iepakot mugursomu pārvalkā un cerēt, ka līņāšana pret vakaru pazudīs.

Melleņu medības.

Betija: Kamēr ejam pa glīto meža celiņu, ik pa laikam mūs apmāna saule, kas skaisti uzspīd, izgaismojot tumšos mākoņus. Mākoņi velkas kā uz negaisu. Tas nav īsti tas, ko šodien vēlamies 😀 Nevaram saprast, tīties kapucēs, vai tomēr nē 😀 Toties īsie saules brīži ir skaisti. Kad apsēžamies īsā pauzē uz soliņa vienā no foršajām apmetnes vietām, lietus atkal sāk pilēt. Nākas secināt, ka vienmēr jāsagatavojas uz visu, jo ”ai, gan jau nelīs” Latvijas vasarās īsti nestrādā.

Betija: Blakus Žocenes lidlaukam atrodas mikro civilizācija ar pāris mājām un atpūtas kompleksu. Redzēt te īsti nav ko, tādēļ steidzamies vien cauri, lai klajumā pēkšņi nepārsteidz lietus, jo pelēkie mākoņi turpina mums draudēt. Uz glītā koka tilta pāri Rojas upei gan apstājamies, lai papriecātos par apkārtni. Protams, neizpaliek neskaitāmie foto par tēmu ”es uz tilta”’ 😀 Upes līkumus šodien šķērsosim vēlreiz, kaut kur mūsu ceļā uz galamērķi.

Cilvēks uz tilta.
Sekojam zīmei.

Betija: Lidlauku mēs tā arī neredzējām, glītais tiltiņš paliek aiz muguras, kamēr mēs, jau atkal lietuslāšu pavadītas, dodamies nu jau gar upes otru krastu. Sākumā gan upe paliek kaut kur patālu sānos, mūsu priekšā atklājas vien šaurāki un platāki meža ceļi. Ja nevaram priecāties par upi, jāpriecājas par mežu un tas šeit ir ļoti skaists. Kā jau Kurzemē 🙂 Nelielais lietus nedaudz kaitina, bet tik un tā tas nespēj mums traucēt izbaudīt būšanu prom no pilsētas dziļi mežos. Šīs vietas pluss – jo tālāk mežā, jo mazāk cilvēku. Ļoti ilgu laiku nesatikām nevienu, lai gan šis ir iezīmēts maršruts.

Iekāp zaļumos…
..un izkāp no apaviem 😀
Ātrā uzkoda.
Bildē lietus nav redzams 😀

Betija: Ja neskaita pauzi, ignorējot lietuslāses, šis posms pieveicās ļoti ātri, jo īsti nebija kur aizķerties. Starp citu, šajās takās dažās vietās ir izveidoti tādi kā interaktīvie punkti, kuros noskenējot QR kodu var nonākt virtuālā ”skatu tornī” un paskatīties uz apkārtni no putna lidojuma, kā arī uzzināt šo to par notiekošo šajā pusē. Manuprāt, forša un inovatīva ideja 🙂

Betija: Rojas mežos mēs uzgājām arī kaut ko garšīgu. Mellenes. Visur vienas vienīgas mellenes. Melleņu plantācija 😀 Lielas un ļoti saldas, brīnums, ka neviens nebija nolasījis. No tām nebija iespējams atturēties, kāda pusstunda noteikti tika pazaudēta tajos melleņu laukos (bez nožēlas 😀 ).

Melleņu medības. Otrā daļa 😀

Betija: Vienīgos cilvēkus mežā mēs satiekam pie avota. Tur ir gan ģimenes ballīte pie ugunskura, gan daudzi, kas ieradušies pēc ūdens. Vieta šķiet populāra, jo uz savu kārtu pie avota gaida vairāku automašīnu rindu. Ūdens tiešām garšīgs 🙂 No avota paveras skaists skats uz mežainajiem, tumšajiem krastiem. Pilnīgi noteikti saprotu, kādēļ šo upi iecienījuši laivotāji.

Kāda no atpūtas vietām.

Anete: Gar upes otru krastu kustamies ātrāk. Līdz vakaram jāpieveic aptuveni 15 km. Esam pamatīgi aizkavējušās pētot Rojas upes krastus, tomēr tas nekavē atklāt avotu un uzpildīt pudeles ar avota ūdeni. Skats nokāpjot pie avota aizraujošs. Koki no abiem krastiem ieskauj upi. Kavēties apbrīnā nevaram, pēc avota ūdens izveidojās rinda. Paskatījāmies skaistumu un jālaiž citi, kuri vēlas ne tikai gremdēties skaistumā, bet arī sasmelt ūdeni. Nopūšamies un dodamies trasē.

Meklējam avotu.
Ainava ar upi un mežu.

Anete: Upes taku izpētījām sīki un smalki. Iepriekš izlemts, ka tālāk kādu brīdi dosimies gar šoseju. Betija apgalvo, ka šoseja ir ļoti mierīga un ceļmalas sola gleznainas Kurzemes ainavas. Ainavas patiešām bija, bet par mierīgu šo šoseju es nesauktu 😀 Vismaz ne 11. jūlijā 😀 Pie Rojas zīmes uztaisām fotopauzi, diemžēl kāds Zvejnieksvētku Neptūns arī vēlas fotosesiju. Esam spiestas pārtraukt savējo, lai palaistu Neptūnu 😀

Betija: Pēc avota un ūdens uzpildes pametam dabas parku un cauri ciematam dodamies ārā uz šoseju. Šosejas posms ir iekļauts, jo ātri ejams un manās atmiņās šis ceļš ir salīdzinoši mierīgs. Jā, kā tad. Mierīgs visas citas dienas, izņemot Zvejnieksvētkus 😀 Šodien ceļmalā sajūta kā Rīgas tuvumā. Pirms šosejas posma iepozējam pie Rojas zīmes, jo kā tad bez tā 😀

Betija: Kad šoseja apnikusi, tad paņemam mazu pauzi, lai izstaipītu kājas un iedzertu tēju. Šim nolūkam vienmēr noder mazie meža celiņi. Kamēr atpūšamies, prātojam, ka būtu jauki nākamajā ciemā atrast veikalu. Nav tā, ka ļoti vajag, bet no kādas papildus uzkodas un kolas enerģijai neatteiktos. Mums paveicas, veikali ir divi. Kā jau parasti, vispirms pieejam pie tā, kurš tikko kā aizvēries 😀 Par laimi, otrs mūs sagaida ar atvērtām durvīm.

Anete: Abos virzienos garām traucas mašīnas, daži pīkšķina. Droši vien mūsu milzu somām. Prognozes par mierīgo šoseju pilnībā izgāžas. Ejot cauri mini Kurzemes ciemam, ieraugām veikalu. Ēdiens ir vairāk kā vajag, bet, inerces pēc, ieejam veikalā. Betija meklē desu un siera nūjiņas, es ieraugu biezpienkūkas. Viss. Būs kūkas. Betija maksā par desām un siera nūjiņām, nepamanot kūkas. Prasot biezpienkūku, manā virzienā tiek raidīts žēlabains skatiens – saku pārdevējai – dodiet divas! Mūsu draudzība balstās uz rīšanu, viens žēlabains skatiens ēdiena virzienā izsaka vairāk kā tūkstoš vārdu 😀 Negaidīsim pauzi. Apsēžamies netālu no veikaliņa un ēdam biezpienkūku, uzdzerot kolu. Šie mazie, skaistie mirklīši dabā. Kalorijas nostaigāsim 🙂

Ejot gar šoseju.

Betija: Ja gribas nopirkt našķus vakaram, tad tie ir jāpērk 😀 Anetes ideja par biezpienkūkām izpelnās manu sajūsmu. Apsēžamies turpat ārā pie veikala un ēdam kūkas 😀 Nekur nav jāsteidzas, jo mūsu vienīgais mērķis ir naktsmītni ierīkot pirms tumsas un līdz tai vēl tālu. Man šķiet, ka esam nonākušas pie secinājuma, ka ne vienmēr ir svarīgs noieto kilometru skaits, galvenais ir būt ārā un izbaudīt visus mazos sīkumus.

Anete: Turpinām ceļu gar šoseju nakšņošanas vietas virzienā. Gribu sēdēt upes krastā šūpolēs. Turklāt noskatītajā vietā jābūt nojumei, ja sāks līt. Betija piekāpjas, lai gan saka, ka ir arī citas vietas, tālāk no šosejas. Pēkšņi spriedelējumi tiek apcirsti. Priekšā apstājas mašīna. Laipni kurzemnieki grib mūs aizvest kādu gabaliņu. Esot pamanījuši mūs ceļā uz Roju ar lielajām somām un nolēmuši, ka atpakaceļā, ja mūs vēl manīs, jāpalīdz 🙂 Ļooti jauki, paldies šiem cilvēkiem. Vienmēr neērti atteikt palīdzībai, bet mūsu moto ir – trase tiks pieveikta kājām, lai tur vai kas! Tomēr patīkami apzināties, ka Latvijā ir ļoti daudz patiesi labu cilvēku, kas gatavi palīdzēt divām, bieži vien netīrām, mežu bridējām 🙂

Betija: Viena no mūsu plānotajām naktsmītnes vietām ir apmetne upes krastā netālu no ceļa. Vieta izskatās diezgan aicinoša, pie pašas upes. Man patiktu gulēt kādā no citām, kas ir nomaļākās vietās, taču atzīstu, ka nojume ar galdu mums noderētu. Kopīgi izlemjam, ka iesim uz tuvāko vietu, cerībā, ka to neviens nebūs aizņēmis. Kam gan tā būtu vajadzīga šādā meža biezoknī?

Betija: Soļojam pa šoseju, pa retam uzkrīt kāda lietus pile, bet uz vakara pusi laiks noskaidrojas. Mūsu plāns ir vēl gaismiņā iekārtot apmetni un pagatavot vakariņas. Jā, esam tieši tik nesteidzīgas, ka lēnām tuvojas vakars. Kad vakara saules stari iekrāso mežu silti dzeltenīgos toņos, esam sasnieguši savu meža granteni. Uz tās neviena nav. Esam pilnīgi vienas mežā. Līdz brīdim, kad ejot uz apmetni, pamanām mežā atstātu auto. Tā parasti nekad nav laba zīme 😀

Anete: Beidzot nonākam līdz mūsu pagriezienam. Līdz galam apmēram daži km. Gribu sēdēt pie ugunskura mežā un ēst ceptu desu. Šīs vietas pie upes ir nomaļākas, nedomājam, ka te kāds būs. Tuvojoties mūsu vietai, pamanu mašīnu. Vai tiešām? Pie tam, mēs sākumā paejam kādu gabalu garām pagriezienam. Esam spiestas doties atpakaļ un secināt, ka noliktās mašīnas vieta ir īstā, kur mums jādodas. Ejam upes virzienā, dzirdam jautras balsis. Jā, nolādēts, mana vieta ir aizņemta!! To ir aizņēmuši cilvēki ar dārza nojumi mežā!!! Kāpēc? Pirmkārt kāpēc..? Otrkārt – kāpēc dārza nojume ir mežā? Bet labi, stāsts nav par dārza nojumi! Stāsts ir par to, ka šeit ir uz ilgo. Sapnis par sēdēšanu šūpolēs ar ceptu desu rokās ir sagrauts. Cīņā par šo vietu uzvarējuši dārza nojumes īpašnieki, kuri pat necīnījās.

Betija: Kad mēs upes krastā ieraugām baltu dārza nojumi, mūs pārņem īgnums un dusmas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī kempinga vieta ir izcili jauka, upes krastā pat ir uzslietas šūpoles. Kas gan varētu būt jaukāks, kā vakara krēslā sēdēt šūpolēs pie upes? Būtu burvīgi, bet nebūs. Anete iet kā pūķis, man šķiet, ka viņa gatava iestumt nelaimīgo auto upē 😀 Es galvā rēķinu, ka ir arī citas iespējas, paspēsim pirms tumsas. Secinu, ka mana vēlme gulēt nomaļākā vietā nejauši piepildīsies. Skaļi nepriecājos, jo man ir žēl Anetes izjauktā vakara šūpolēs. Vismaz atpūtnieku auto paliek savā vietā zem koka un netiek izpeldināts upē 😀

Anete: Grūti atzīt sakāvi un doties tālāk. Esmu spiesta padoties dārza nojumei. Tobrīd manas domas nav atzīstamas par kristīga cilvēka cienīgām. Betija nesaka neko, gan jau iekšēji priecājas, ka dosimies uz nomaļāku atpūtas vietu. Veselus 3 km nikni klusēju. Betija ik pa laikam pamet skatu uz mani, pat necenšas neko teikt, jo saprot – jāļauj man klusībā izdusmoties un tad atkal būs cilvēks 😀

Anete: Nonākot pie otrās vietas, esmu samierinājusies ar faktiem. Atklājot plānu B, secinu – vieta ir ļoti laba. Mežonīgāka, vientulīgāka, nomaļāka, tieši tas ko patiesībā meklējām. Vieta tiek ieņemta ātri, kamēr to nav izdarījis kāds cits, lai gan konkurenci uz šo nostūri sastādām tikai viena otrai 😀

Betija: Apmetnes vieta ir tiešām nomaļa. Nolemjam palikt te (it kā mums būtu varianti, jo sāk jau krēslot 😀 ) un beidzot iekārtoties uz nakti. Izpurinu mūsu telti, kas ir izrakta no veciem krājumiem un ceru, ka tā spēs mūs pasargāt no pēkšņa lietus (visticamāk, ka nē) 😀 . Anetes attiecības ar telts celšanu ir, maigi sakot, nekādas, toties viņai ir izcilas malkas sagādes spējas (kuras atklājās Latgalē) 😀 . Kamēr es sagatavoju guļvietas, Anete ir pazudusi kaut kur mežā un vāc zarus. Drīz vien savākta kārtīga kaudzīte ar sausu malku.

Anete: Sākās pārgājiena otrā daļa – nometnes ierīkošana. Vispirms pārģērbjamies nakts drebēs, jo pēc gājiena gribas atsvaidzināties. Betija, atceroties manas telts celšanas prasmes Ontikā, liek sakārtot virtuvi un sagādāt malku. To es māku. Viss pāris minūšu laikā ir gatavs, sāku lasīt sausos zarus, kas derēs, lai iekurtu ugunskuru un beidzot uzceptu somā nestās desiņas.

Anete: Vācot zarus, saprotu – pieļauta kļūda – nav paņemts cirvis vai mazs zāģītis ar ko būtu vieglāk iegūt malku, tomēr neapmulstu. Arī no bezizejas ir izeja un Dievs, aizverot durvis, atver logu 😀 Atceros bērnībā iegūtās zināšanas, ka ne tik biezus kokus var pārlauzt, izmantojot celi. Tā arī daru. Lielākos kokus atstutēju pret kritušu koka stumbru un lēkāju pa tiem. Zem svara koki lūzt un tiek sadalīti pa daļām. Betija, redzot mani darbībā, saka – pēc skata nepateiks, ka malkas gādāšanā esi tāds eksperts 😀

Anete gādā malku un testē guļammaisu.

Betija: Kamēr kārtoju telti, dzirdu kā kaut kur mežā lūzt uz zemes sakritušie zari, Anete plosās kā īsts mežcirtējs 😀 Kārtējo reizi sanāk apbrīnot šo talantu 😀 Tiek pagatavota zirņu zupa (ne jau velti stiepu līdzi) un uzceptas desas. Kad vakariņas paēstas, kādu laiku izstiepjamies uz saviem paklājiņiem zem zvaigznēm un baudām meža klusos trokšņus.

Anete: Kamēr plosos ar malku, Betija uzslējusi telti un sākusi gatavot. Top mūsu miljons zvaigžņu naktsmītne. Tā patiešām ir miljons zvaigžņu naktsmītne, jo virs mums būs tik daudz zvaigznes cik nav nevienai viesnīcai 🙂 Sēžam pie uguns, cepam desas, pļāpājam. Aiz muguras klusums un meža skaņas. Nav neviena cita vieta, kur gribētu svinēt pārgājienu dzīves gadadienu 🙂

Anete: Nemanot laiks aizskrējis. Lai cik ļoti gribētos sēdēt zem zvaigznēm, rīt mērojams ceļš uz vēl vienu apskates vietu, tad uz Roju uz autobusu. Pirms līšanas teltī, sasmērējamies ar pretērču līdzekli, jo Betiju visu vakaru vajā viena ērce. Lienu ziemas guļammaisā un man ir bezdievīgi silti 🙂 Betija vēl pļāpā, bet es laižos miegā. Ceru, ka Betija nerunāja ilgi pati ar sevi un saprata, ka esmu aizmigusi ciešā lāča miegā 😀

Betija: Cenšamies aiziet gulēt laicīgi, kā parasti tas nesanāk 😀 Kaut kādā brīdī saprotu, ka Anete man vairs neatbild 😀 Protams, no rīta viņa pamostas pirmā. Rīts nāk ar atklāsmi, ka mazā, vecā telts no iekšpuses ir pilnīgi slapja. Teltī ir izveidojies kondensāts un zem mana rievotā paklājiņa ir peļķe 😀 Skaidrs, ka uz nākamo gadu ir jāsagādā normāla telts, jo pamosties peļķē nekam neder 😀 Brīnumainā kārtā, nekas cits nav samircis. Savācam mantas un ceram, ka, kamēr brokastosim, telts vismaz nedaudz apžūs.

Anete: Pamostos pirms modinātāja, liekas, naktī lijis. Telts ir slapja. Betija, dzirdot manu knosīšanos pa guļammaisu, mostas. Secinām, ka telts ir slapja, bet naktī nav lijis. Vācam mantas un lienam no slapjās telts ārā. Uz paklājiņa vientulīgi tusē tā pati vakardienas viena vienīgā ērce. Betija kļūst nikna, jo ērce vēl ir šeit! Skaidrs, ka ērcei ir beigas. Betija bez žēlastības ērci sadedzina. Melotu, ja teiktu, ka man ērce bija žēl 😀 Pasaulei bez viņas nekāds ļaunums nav noticis 😀

Anete: Rīts uzausis saulains. Betija uzstellējusi degli, vāra zirņu zupu. Lai ir dūša iet. Paēdam zupu un vācam nost nometnes vietu. Kamēr vācamies, man rodas ideja neapēstos cīsiņus uzvārīt un ielikt termosā, būs pa ceļam ko uzkost 🙂 Esam ļoti lēnas. Rēķinu, ka apskates vietai laika nepietiks. Vai nu autobuss vai apskates vieta. Nākas izvēlēties autobusu. Apskatīsim vietu citreiz, šoreiz dosimies uz Roju un aiziesim līdz Rojas pludmalei.

Anete: Visu aiz sevis savākušas, sakrāmējušas somas, uzsākam ceļu uz Roju. Spīd saule un spiež karstumu. Velkam nost jakas, ejam krekliņos. Nožēlojam, ka tik biezi saģērbāmies. Liekas, ka diena būs karsta un bez lietus. Ai, kā mēs kļūdījāmies. Sēžot pauzītē uz pieturas soliņa, redzam milzīgu melnu mākoni. Šis nepaies garām. Metam mieru atpūtai, taisāmies uz iešanu. Ja mēs būtu bijušas gudrākas, būtu noslēpušās zem kāda koka mežmalā, lai pārlaistu lietu, diemžēl mēs neesam gudrākas.

Betija: Rīts ir mānīgi karsts un saulains. Jau nopriecājamies par silto dienu, kad debesīs pamanām aizdomīgus mākoņus. Tie aug aizvien lielāki, tumšāki un mums seko. Vēroju mākoņus un atceros savu mājās palikušo lietus jaku. Viss kā parasti 😀 Vienīgais, ko varu izdarīt ir aplikt lietus pārvalku somai, lai pasargātu rezerves apģērbu. Anetes lietus jaka, kas vakar viņu sargāja, tagad atrodas dziļi somas apakšā. Nez kāpēc nevienai no mums neienāca prātā doma to izņemt ārā?

Vēl diezgan cerīgi…
…vai ar tomēr nē?
Nemaz nav aizdomīgi 😀
Arī tas nav aizdomīgi?
Par spīti mākoņiem, īsa pauze pieturā ar skanīgu nosaukumu.

Betija: Cenšamies uzdot tempu, bet tas ir tikai sevis mierināšanai 😀 Mākonis strauji tuvojas un tas ir milzīgs. Brīdī, kad šosejas tālumā redzu pelēku lietus sienu, ir skaidrs, ka auksta duša ir tikai laika jautājums 😀 Ceļmala tāda, ka īsti nav kur paslēpties. Gar malu purvaini grāvji un, kā par nelaimi, nav neviens ceļš, kas vestu iekšā mežā. Pēc minūtēm piecām esam pilnīgi slapjas. Pāri mums krīt vesela lietus upe. Ja varētu ticēt senajām teikām, tad uz mums noteikti centās nolaisties lidojošs ezers 😀 Situācija ir visai nožēlojama 😀 Ak, šie jaukie brīži dabā!

Izliecies, ka nepamanīji tos mākoņus.
Tā izskatās situācija, kurā pēc 5 minūtēm salīsi.

Anete: Lai kādā tempā neietu, lietus mākonis mūs bez pūlēm panāk. Plosās pamatīgs negaiss. Gāž kā no spaiņa. Mana lietusjaka sargā mani no lietus somā, šaubos, ka jaka te kaut ko līdzētu. Esam izmirkušas līdz pēdējai vīlītei. Pie tam, it kā ar lietusgāzi būtu par maz, mūs nošķaida garāmbraucošās mašīnas. Ejam gar šoseju kā slapjas vistas. Betija novēloti piedāvā paslēpties mežā. Tā kā citu ideju nav, piekrītu. Skrienam žļurkstošām kājām uz mežmalas pusi. Paslēpjamies zem milzu egles. Kur mēs bijām ātrāk? Mani uzticamie vecie pārgājienu apavi pamatīgi kapitulējuši lietum. Saku Betijai, ka šiem nabagiem beidzot patiešām pienācis pēdējais pārgājiens.

Varēja būt arī sliktāk 😀

Anete: Lietusgāze lēnā garā norimst. Izlienam no egles zariem. Mūs var izgriezt. Betija piedāvā pārģērbt ko sausāku. No somas tiek izvilkta mūsu vienīgā lietusjaka, pilnīgi sausa. Stiepta pilnīgi bezjēdzīgi 😀 Betija ir nikna, ka noticējusi laika prognozei, es esmu nikna, ka rezerves apavi atrodas mājās. Pārgājiena līdzi ņemamo mantu plānošana cietusi fiasko.

Betija: Kamēr tiekam līdz Rudei, mūs ir noķēris nākamais mākonis. Šoreiz paveicas, iesprūkam pieturā līdz ar pirmajām lietus lāsēm. Anetes apavos ir peļķes, manējie pa šo laiku ir paspējuši samirkt un gandrīz izžūt. Pārvelkam slapjās zeķes un gaidām, kad mākonis aizies. Anete domīgi vēro savus piemirkušos ilgdzīvotājus, izskatās, ka tiem beidzot ir pienācis gals. Šajā jautājumā gan mēs kļūdījāmies, augustā šie apavi nogāja vēl veselus 102 km 😀 Es tikmēr izslauku savējos ar salvetēm un secinu, ka tie ir gandrīz sausi.

Anete: Slapjās kājas savedam kārtībā mazajā ciematiņā. Tur ir autobusa pietura ar jumtiņu, kurā varam apsēsties un sausumā pārvilkt zeķes. Personīgi man nav jēgas neko pārvilkt, jo vienīgie apavi ir totāli slapji. Gājiens jeb skrējiens līdz pieturai ir viens no mūsu rekordātrākajiem. Sasniedzām pieturu brīdī, kad lietus mākonis atkal mūs panāk. Šoreiz esam drošībā.

Anete: Pieturā novelkam slapjās zeķes un apavus. Sabāžam apavos salvetes, lai kaut nedaudz uzsūcas mitrums. Betijas Salomoni gandrīz sausi. Nav nekādu cerību, ka mani vecie nabagi izžūs tāpat kā Salomoni. Slaukot kājas dvielī, atceros, ka reiz sen senos laikos, pārgājienu dzīves sākumā, esmu tinusi kājas plastmasas maisiņos. Jā, es esmu tā darījusi un nekaunos. Kājas vismaz daudz maz sausas. Kādu laiku metode nav bijusi vajadzīga, tomēr šoreiz tas ir vienīgais glābiņš. Kājā tiek uzvilkta zeķe, tai pa virsu plastmasas maisiņš, tad slapjais apavs. Sajūtas nav tās labākās, bet vismaz slapjums netiek klāt sausajai zeķei.

Anete: Sagaidām, kad lietus norimst un dodamies uz Roju. Esam īstas veiksminieces 😀 Ieejot Rojā, mūs noķer trešais lietus mākonis 😀 Betija apzvēr, ka vairs neticēs nevienai prognozei 😀 Nevienam nevar uzticēties 😀 Glābjamies veikalā. Šajā bēdu ielejā var palīdzēt tikai saldējums. Izvēlos savējo saldējumu no Rūjienas. Sajūtos tuvāk Vidzemei 🙂 Pārfrāzējot – mani var padzīt no Vidzemes, bet Vidzemi no manis nekad 😀 Esmu lepna vidzemniece, bet man patīk pabūt visos Latvijas novados 🙂

Betija: Kad esam trešo reizi palaidušas garām mākoni un iepriecinājušas sevi ar saldējumiem, izlemjam aiziet līdz pludmalei, jo laika līdz autobusam ir daudz. Pludmale Rojā ir patīkami sakopta, laipas, soliņi, āra kafejnīcas. Būtu forši tādā pasēdēt, bet visas ir aizvērtas, tādēļ sēžam smiltīs pie soliņa. Tā kā mani apavi ir pavisam sausi, iedodu Anetei savas pēdējās rezerves zeķes. Sēžam smiltīs, pa retam uzspīd saule, pa retam turpina pilēt lietus. Lai neaizmigtu, izdomāju, ka jāpastaigā pa molu. Ar lielajām somām lēkāt pa akmens bluķiem ir diezgan jautri. Pāris bildes ar bāku un mūsu divu dienu piedzīvojums var noslēgties uz saulainas nots, jo lietus mākoņi pēkšņi izklīst 😀

Anete: Saldajā ēdienā mums ne tikai saldējums, bet arī Rojas pludmale. Nokrītam smiltiņās pie soliņa. Betija pēta facebook. Mans telefons pa šo laiku ir nomiris pavisam līdz uzlādei. Gandrīz aizmiegu, ietinusies lietus jakā. Labi, ka Betijai ienak prātā aiziet līdz molam, savādāk neko no Rojas nebūtu redzējusi. Betijas vadībā aizlēkājam pa akmeņiem līdz mola pašam galam. Priekšā jūras plašumi. Pakavējamies baudot mieru, līdz pamanām, ka citi vēlas fotosesiju. Vācam somas un kustamies autobusa virzienā 🙂

Betija: Autobusā kāpjam priecīgas. Pirmais mūsu personīgais divdiennieks piedzīvots un izdzīvots. Var sākt plānot nākamos 🙂 Gūta slapja mācība rūpīgāk iedziļināties laikapstākļos un paturēt prātā to, ka tie mēdz būt ļoti mainīgi 😀 Kā arī nekad nevajag sapriecāties par atpūtas vietu pirms laika – tu nekad nezini, vai kāds dziļi mežā nav uzslējis dārza nojumi 😀 Dabas parks ap Rojas upi ir skaists, pati upe noteikti laivu brauciena vērta (paturam prātā nākotnes plāniem). Kurzemes pusē būs jāatgriežas biežāk 🙂

Anete: Pārgājienu dzīves jubileja nosvinēta bez tortes un dārga šampanieša, bet ar ceptām desām un tūristu zirņu zupu. Laikam zīmīgi, ka pārgājienu noslēdzām pie jūras. Tie plašumi raksturo mūs. Droši vien nekad neaizsniegsim visus pārgājienu horizontus, bet mums vienmēr būs kāda izcila ideja kā to izdarīt un mēs abas būsim tik stulbas, lai mestos to īstenot 😀 Visticamāk, ideja novedīs pie iesēšanās sveķos, iešanas pa stumbru vēzītī, mājās atstātas lietus jakas un rezerves apaviem, plastmasa maisiņos ietītām kājām, zaudējumiem un nejaušiem ieguvumiem, tomēr dienas beigās, nogurušas kā suņi, bet laimīgas, sēdēsim pie ugunskura un kalsim jaunus plānus miljons zvaigžņu naktsmītnē meža biezoknī 🙂

Distance: 2 dienās pieveikti 52 km.

Karte: nogrimusi nebūtībā kāda miruša telefona dzīlēs 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: