Spītējot salam, atklājām sezonu’21.

Anete: Pagājis labs laiks kopš ziemas ar lieliem mīnusiem. Jāatzīst, ka ziemas pārgājieni mūsu kontā nav daudz. Dzirdot, ka beidzot prognozē sniegu, sev apsolām to izmantot. Pirmās sniegotās janvāra nedēļu nogales palaidām garām, bet janvāra vidū esam apņēmušās doties ārā. Ja būtu izgājušas ātrāk, ārā temperatūras stabiņš nesvārstītos starp -19 un -23 grādiem. Tā kā pārgājiens nolemts, to nespēs grozīt pat – 20 grādi. Esam gatavas atklāt kādas sajūtas ir pārgājienā – 20 grādu salā. Kaut ko tādu vēl neesam piedzīvojušas.

Sapulce.

Betija: Janvāris atnāca ar sniegputeņiem un mīnusiem, un abas ar Aneti sākām priecāties, ka mūsu sapnis par sniegotām ziemas pastaigām kļūst pavisam reāls. Jāatzīst, ka bijām noilgojušās pēc būšanas ārā, jo bija nosēdēts mājās viss decembris un arī janvāris lēnām tuvojās beigām. Protams, siltākās ziemas dienas bija tās, kurās mēs nekur neaizbraucām. Tuvojoties izvēlētajai svētdienai, ir skaidrs, ka prognozēts viens vienīgs kārtīgs sals.

Betija: Jo tuvāk nāk noliktais datums, jo paliek aizvien aukstāks. Izvēlējāmies svētdienu, jo to sola siltāku, bet kā vienmēr dzīvē sanāk otrādi. Sāku saprast, ka iesim ārā pilnīgi trakā salā, kādā es parasti cenšos nepamest dīvānu 😀 Variantu nav, ir izlemts un ir jāiet! Vai tas ir prātīgi, es nezinu, bet jāiet. Vakars pirms pārgājiena kārtīgi sasalst, Pārdaugavā rāda -19. Nav tā, ka es būtu lielā sajūsmā, bet ārā iziet un ziemu noķert gribas. Par brīnumu, Aneti šis sals nebiedē vispār. Uz manu ”tu saproti, ka būs -20” nav īsti nekādas reakcijas 😀

Betija izjūtas saprotot, ka pārgājienā būs -20 grādu sals.

Anete: Iepriekšējā vakarā Betija bailīgi raksta – vai zinu cik grādus sola? Ja godīgi, nezinu. Betija atsūta prognozi ar – 19 grādiem. Iesim ārā, bet nav izlemts kur. Nav izdomāts, jo Betija baidījās, ka atteikšu pārgājienu. Veltas bailes! Esmu tā nosēdējusies mājās, ka šķiet ietu ārā – 30 grādos. Turklāt manā bērnībā -20 grādu ziemas nekas traks neskaitījās, dzīve, ņemoties pa kalnu, sita augstu vilni. Gribam iet tur, kur ir daudz sniegs. Sniegs visur ir daudz, bet negribas doties tālu. Šoreiz es atrodu nelielu iezīti, kurš paslēpts mežā netālu no Rīgas. Tieši tas ko mums vajag – sniegoti meži, sniegots iezis un laika prognoze sola ne tikai- 20 grādus, bet arī sauli.

Pozitīva laika prognoze 😀

Anete: Nākamais rīts patiešām aust spirdzinoši vēss. Telefona laika prognoze rāda -23. Būs vēl vēsāks kā man šķita. Savelku mugurā pilnu ziemas pārgājiena ekipējumu. Augšai viss ir nokomplektēts, bet siltās ziemas bikses diemžēl nav 😦 Nāksies iztikt ar to, kas ir. Katram gadījumam tiek uzvilktas arī biezās zeķubikses. – 23 grādos neko daudz tas nedos, bet sola, ka pa dienu kļūs siltāks. Entuziasms ir lielāks par veselo saprātu (kā parasti) 😀

Betija: Tiklīdz svētdien noskan modinātājs, paskatos laika prognozi. Jā, tas ir noticis, aiz loga ir -23. Ir palicis VĒL aukstāks. Nopietni? Sameklēju termoveļu, biezo flīsa jaku un nopriecājos, ka neesmu izmetusi veco dūnu pufeni. Kā reiz noderēs. Ģērbjos bez liela entuziasma, jo nezinu ko par šo salu domāt 😀 Parasti šādos laikapstākļos cenšos no mājas neiziet, mans ziemas ideāls pagaidām ir kaut kur starp -3 un -10 😀 Saģērbusies esmu ok, taču, kamēr kratos aukstā tramvajā cauri Rīgai, kājas pamazām sasalst 😀

Teikā – 21.

Anete: Dodos uz Teikas starppilsētu autobusa pieturu, kur nolemts tikties. Es tagad neteikšu, ka aukstumu nejutu. Ejot raitā solī, jūtu, ka kājās kož sals, bet tas nav nekas šaušalīgs. Saprotu, ka lielākā problēma būs kājas un rokas, kaut uzvilkti pat 2 pāri cimdu. Rīgā ir siltāks, nekā mūsu galamērķī. Joprojām naivas cerības, ka iesils. Mani nedaudz biedē fakts – kaut mērojams pavisam neliels gabals ārpus Rīgas, autobusā paspēsim sasilt. Paredzu, ka izkāpjot no autobusa, šķitīs aukstāk nekā esot laiciņu ārā.

Labrīt, sniegs!

Anete: Satiekamies pieturā. Betijas seja ir nenosakāma. Prasu vai Betijai ir auksti, vai arī viņa ir dusmīga? Seja ir tāda – ja mums nebūtu jādodas kopīgā pārgājienā, Betijai netuvotos. Par spīti manām bažām, Betija atbild, ka ļoti silti neesot un viņa vēl nezin ko sagaidīt, jo nav neko tādu piedzīvojusi. Betija šādās ziemās iepriekš sēdējusi istabā. Vērojot kā krīt sīkas sniegpārsliņas, pienāk autobuss. Esam gandrīz vienīgās braucējas. Betijas seja un garastāvoklis joprojām ir nenosakāms. Varbūt labi, ka viņas seju slēpj sejas maska 😀

Mežtaka mūs sagaidīja ar apsnigušiem zariem un kupenām.

Betija: Anete uzreiz pamana manu, ja tā var nosaukt, apcerīgo noskaņojumu. Tas ir ļoti apcerīgs, jo es joprojām neesmu izdomājusi, kādas ir manas attiecības ar šādu aukstumu. Stāvot pieturā, silts nav, taču ejot gan jau sasildīsimies (vismaz es tā ļoti ceru). Toties diena solās būt saulaina un tas priecē. Ignorēsim salu un noķersim vienreiz to īsto ziemu 🙂

Domīgs cilvēks uz apsniguša tiltiņa.

Anete: Brauciens ilgst aptuveni 25 minūtes. Notiek tas, no kā baidījos – paspējam sasilt. Autobusā ir tīkami silti, bet nav tā, ka negribētos kāpt ārā. Šoferis laikam nedzird manu jautājumu, vai šī ir īstā pietura un vienkārši mūs izlaiž. Tipiski mums – neesam izkāpušas pareizajā pieturā. Līdz ciematiņa centram, kur plānots trases sākuma punkts, jāsoļo vismaz kilometrs. Tipiska mūsu pārgājienu dzīve 😀

Sniegā ir skaistas pat visvienkāršākās taciņas.

Betija: Pēc īsā brauciena, ārā, šķiet palicis aukstāks. Patiesībā nav, bet pirksti atsalst pāris minūtēs. Esmu uzvilkusi dubultus cimdus, bet sākumā šķiet, ka lielas jēgas no tiem nav. Ejam un drebināmies. Pēc pārdesmit metriem ar mani notiek cerētais – man kļūst silti. Ja pirkstu vietā nebūtu ledus kluči, tad būtu pavisam perfekti 😀 Paiet vēl kāds brīdis un sasilst arī rokas. Ir pāris lietas, kuras noteikti nesasilst un par kurām esam aizmirsušas – mūsu telefoni. Tā kā powerbanka ir atstāta mājās (un diez vai ko līdzētu šajā salā), mūs sagaida diezgan ātra palikšana bez sakariem 😀

Betija sāk nosirmot 😀

Anete: Sākam soļot, nav nekādi citi varianti. Sals spēcīgi kož vājāk nosegtajās vietās – kājās un rokās. Betija konstatē, ka viņai nemaz nav tik auksti un kļūst manāmi možāka. Secinu, ka tuvāk Rīgai sniegs bija vairāk. Sāk šķist, ka šajos mežos sniegs koku zaros nebūs. Ja sniega nebūs, mans ziemas pasakas pārgājiens ir izgāzies. Betija uzskata, ka vispirms vajadzētu aiziet līdz mežam un tad domāt būs vai nebūs sniegs. Saprotu, ka man ar saviem pārdzīvojumiem dēļ sniega esamības vai neesamības koku zaros, jācīnās vienatnē iekšēji.

Nedaudz apsalusi Anete.

Anete: Trase plānota aptuveni uz 10 kilometriem. Viens nāks klāt, jo izkāpām nepareizā pieturā. Šodien nekādas baigās kilometrāžas neplānojam gāzt. Nonākot ciematiņa centrā, jūtu, ka man sāk aizsalt acis. Šādi ziemā notiek pirmo reizi. Betija ir atdzīvojusies un sajūsminās par manām aizsalušajām acīm. Kamēr man aizsalst acis, Betijas mati kļuvuši manāmi baltāki. Smejos – nekad nebūtu domājusi, ka Tu nosirmosi dēļ viena noieta kilometra 😀

Betija: Domājam pastaigāt pa Mežtakas maršrutu, kuras marķējumi mums noderēs, ja kad nosals abi telefoni. Nē, tas nebija izdomāts iepriekšējā dienā, ar tālredzīgu domu, ka varēsim sekot marķētajiem kokiem, šī atklāsme nāca mežā, kad palikām bez sakariem un kartes 😀 Viss kā parasti, lai nav garlaicīgi. Kamēr ejam cauri ciematam, apsalstam nosirmojam pāris minūtēs 😀 Tas man ir kaut kas pavisam jauns 😀

Anete ziemas pasakā.

Anete: Beidzot nonākam mežā. Sniegu koku zaros nemana. Ejam dziļāk – spēju domāt tikai par to, ja sniegs nebūs, jāiet meklēt nevis klintis, bet jāsoļo uz Rīgu. Bažas ir veltas, pēc pāris metriem mežā, parādās piesnigušas, karaliskas egles. Koku zari pilni sniega. Ir nereāli auksti un man joprojām aizsalst acis, bet tajā pašā laikā – bāc, ir arī nereāli skaisti. Spiedzam – ir, ir, ir, ir mūsu pasaku ziema!!! Pagaidām nejūtam – 20 grādu aukstumu. Sajūsma lielāka par salu.

Anete: Dziļāk ejot, sniegs kļūst vairāk un liekas arī salst vairāk, kaut kustamies. Visapkārt viena no skaistākajām ziemas dienām kāda iedomājama. Salst rokas, cenšos par to nedomāt. Bet salst. Pie skropstām izveidojušies ledus bumbulīši. Lai sasildītos nolemjam nedaudz paskriet. Kādu daļu ceļa pieveicam skriešus ar somām plecos. Nezinu vai piedabūtu Betiju uz skriešanu, ja nebūtu – 20 😀 Skrienot esam sasildījušās un gatavas apstāties, lai apbrīnotu sniegotu meža ceļu egļu ielokā. Viss šķiet pilnīgi citādāks kā vasarā. Vasarā šis bija viens no mūsu privātā simtiņa posmiem. Saku Betijai, ka man ziemā šis posms patīk labāk. Ziema diezgan parastu mežu spējusi pārvērst pasaku filmas cienīgā burvju mežā.

Joprojām ārā -20 😀
Bildēs patiesais aukstums nav nosakāms 😀

Betija: Mežs mūs atalgo ar fantastiskām ziemas ainavām. Kad skaties uz apsnigušajiem kokiem, mīnusi aizmirstas un kļūst nebūtiski (līdz brīdim, kad atkal atsalst pirksti). Pārsteidzoši, ja neskaita pirkstus, kuri periodiski nosalst fotografējot, man nemaz tik auksts nav. Ārā ir -20 un man ir sasaluši mati (ļoti prātīgi atstāt ārā matus šādā salā) 😀 Anetes acis salā ir gandrīz aizsalušas un izskatās episki. Pirmais cīņu ar salu zaudē Anetes telefons. Arī fotokamera nav sajūsmā par salu, taču kaut kā izdzīvo un varam iemūžināt pasaku sev apkārt. Esam te vienreiz jau gājušas, tas bija rīts, pēc noietas visas nakts un bijām ceļā uz saviem 100 kilometriem. Labi, ka toreiz nebija laika skatīties apkārt, ziemā šis mežs ir kļuvis daudz iespaidīgāks.

Piknika vieta pie Gaujas.
Un arī pati Gauja.

Anete: Lielajā aukstumā piefiksēju, ka mans telefons nodevīgi izlādējies pirmais. Tātad trases ieraksta mums nebūs. Betija saka, ka neies te viena saldēt pirkstus, lai es arī fočēju ar viņas telefonu, viņa bildēs ar kameru. Piekrītu – tas būs tikai godīgi 😀 Esam nonākušas Gaujas krastos. Diemžēl aizsalusī Gauja mani galīgi neapbur. Neteiktu, ka šajā vietā upe ir skaisti aizsalusi. Sniegotais mežs salīdzinot ar aizsalušo Gauju ieņem stabilu līderpozīciju manā sirdī 🙂

Tie meži varēja būt apsniguši (Anete).

Anete: Pie Gaujas apstājamies, lai izpētītu meža ceļus pa kuriem mums jāiet. Neveiksmīgi pagarinājām trasi, aizejot nepareizi pa kādu taciņu un atduroties pret privātīpašumu. Apstāties īpaši negribās, jo silti tiešām nav. Man liekas, ka kļūst tikai aukstāk un aukstāk. Acis šķiet pilnībā aizsalušas.

Betija: Krastā nedaudz uzkavējamies un Anete tiek pie pāris ledusbildēm. No malas mūsu sasalušās sejas droši vien izskatās iespaidīgi 😀 Mazliet žēl, ka upes pretējā krasta mežs no mūsu skatupunkta nepavisam nav apsnidzis. Gaujas ieleja nemaz nav tik sniegota kā gaidījām. Nekas, mums ir viss mežs. Kamēr klejojam pa mežu, nevienu nesatiekam. Nez kāpēc 😀 Tikmēr es sāku domāt, ka tas lielais sals nemaz tik traks nav (fonā Anetes sauciens – man atkal ir sasalušas rokas 😀 ) Ok, mums vajag nopietnākus cimdus. Abām.

Cilvēks ledus.
Neapsnigušie koki Gaujas otrā krastā.

Anete: Izpētot karti, saprotam, ka esam pieveikušas jau 4 kilometrus stindzinošā aukstumā. Pavisam drīz būsim pie meklētā ieža. Man ir traģiski atsalušas rokas. Visādi kustinu pirkstus, lai atjaunotu kādu nebūt asinsriti un sasildītu rokas. Ielieku rokas kabatās un kustinu pirkstus. Palēnām kļūst siltāk. Pie sevis nodomāju – nemaz nedomā čīkstēt – Tu pati to gribēji 😀

Ziemas brīnumzeme.

Anete: Ātri ejot, esam daudz maz sasildījušās un nonākušas ieža tuvumā. Pamanām vēl kādus cilvēkus mežā. Neesam vienīgās, kuras ziema izvilinājusi laukā no dīvāna. Saku – vai nevarētu būt tā, ka iezis ir aptuveni tur no kurienes nāca cilvēki? Betija ir skeptiska, bet piekrīt atnākt paskatīties kas tur ir. Pieejot tuvāk, saprotam – klints ir tieši zem mums. Mērķis ir daļēji sasniegts. Vienīgi atšķirībā no iepriekšējiem apmeklētājiem, mēs neesam ar mieru nenokļūt ieža pakājē.

Betija: Kad sasniedzam galamērķi, saule ir pakāpusies un gaiss iesilis līdz kādiem -18 (gandrīz jau pavasaris 😀 ). Mežā pamanām pāris cilvēkus, kas dodas prom no vietas, kur, cerams, atrodas mūsu meklētā klints. Iznākam uz kraujas, vieta ir īstā, bet man ir ieslēdzies meža tizlums un nesaprotu, kā tikt lejā 😀 Vēl man ļoti gribas ēst (kā parasti) un iedzert siltu tēju. Esmu gandrīz gatava apēst pusdienu tostermaizi tepat kraujas augšā 😀 Kamēr es sapņaini lūkojos lejā no kraujas un iztēlojos pusdienas, Anete ir aizsteigusies man priekšā un gatava bez maz vai lekt lejā no klints ir atradusi pareizo taku.

Ļoti simpātiska klints.

Anete: Nesaprotu, kas ar mums šogad noticis. Parasti Betija ir tā, kura gatava pa galvu pa kaklu mesties piedzīvojumā Šoreiz viņa secina, ka nav ne jausmas kā piekļūt iezim. Nodomāju vai tiešām Betija gatava padoties un griezties atpakaļ? Ja viņa kam tādam ir gatava, es noteikti neesmu. Es nenācu ārā – 23 grādos, lai tagad neapskatītu to iezi!!! Kareivīgā noskaņojumā nokļūt pie klints, pamanu mazītiņu stāvu taciņu, kura ved lejā pie meklētā.

Anete: Saucu Betijai, ka te ir maza taciņa un kāpju lejā. Betija man prātīgi seko. Nez kāpēc iedomājos, ka taciņas līkumā pa koka saknēm varēšu nokāpt kā pa kāpnītēm un nebūs jāslidinās, mēģinot noturēt līdzsvaru. Sacīts darīts, dodos lejā pa saknēm. Pirmais solis izdodas kā pakāpiens, bet, sperot otro, aizķeros aiz saknēm. Jūtu, ka ripoju. Metot kūleņus, ieripoju tieši kupenā. Labi, ka neaizslīdēju pa krauju iekšā Gaujā. Sāku skaļā balsī smieties. Korī ar maniem smiekliem atskan Betijas smiekli, brīnos kā viņa pārsmējusies neapsēdās sniegā 😀 Pirms aptuveni diviem gadiem šādā situācijā būtu čīkstējusi, ka gribu mājās, ka man viss besī un vienreiz šitais pietiek!!! Šobrīd nonācis tik tālu, ka, guļot kupenā -23 grādu salā, nespēju valdīt smieklus un Betija ir tā, kura saka – vispār mums vajadzētu šādas situācijas uztvert nopietni! Protams, šāda atziņa dzimst tiklīdz kā Betija ir beigusi par mani ierēkt 😀 Pārgājienu gads ir pavisam oficiāli atklāts – pirmais tizlais gadījums ir noticis 😀

Betija: Anete ir normāli ieskrējusies uz slidenās takas, pilnīgi jābrīnās par šo pēkšņo drosmi 😀 Brīnīšanās nav ilga, es pat neesmu sākusi kāpt lejā, kad Anete pēkšņi pazūd aiz koka stumbra un gaisā pajūk sniegs 😀 Pirmā doma ”nē, nu nopietni? (haha)”, otrā doma – ”tur taču ir klints!”. Kaut kur kupenā, aiz koka atskan skaļi smiekli un es arī sāku smieties 😀 Prātīgs draugs steigtos padot roku, bet es, smejoties, gandrīz pati paslīdu uz slidenās taciņas. Kad beidzot tieku līdz kokam, Anete joprojām sēž sniegā un smejas. Par laimi, krauja šeit ir diezgan lēzena un nekur tālu viņa nav tikusi. Jebkurā gadījumā, vajag uzmanīties (nevis smieties). Pēc nelielām pārdomām par šādu situāciju drošību, sniegs tiek nopurināts un varam kāpt lejā.

Anete: Pieceļos, nopurinu sniegu un smejoties turpinu ceļu lejā pie ieža. Pagaidām nejūtu, ka būtu ko ļoti sasitusi. Mājās atklāsies sasista kāja un roka, bet nekas dzīvībai bīstams nav noticis. Toties esam nonākušas pie mūsu vienīgā apskates objekta. Mazs, jauks iezītis Gaujas krastā. Pie ieža iedzersim tēju un apēdīsim pusdienu maizīti. Karstā tēja sasilda, tomēr jūtu, stāvot piezadzies stindzinošs aukstums, rokas kļuvušas par ledus klučiem. Mudinu Betiju pasteigties un doties.

Ziemas ainava ar steidzīgu un nosalušu pārgājiena dalībnieku.

Betija: Esam atradušas nelielu, glītu klinti pie kuras ieturēt pusdienas. Tēja šajā aukstumā liekas izcila, taču maizītes ir nedaudz nosalušas 😀 Laikam tā nebija labākā izvēle ziemas pusdienām. Ātri paēdam un sasildām rokas pie tējas krūzēm. Es labprāt uzkavētos te nedaudz ilgāk, taču mums atkal uzglūn sals un Anete kļūst ļoti nepacietīga. Mērķis ir sasniegts, varam doties atpakaļ un beigt saldēties 😀

Anete: Atpakaļ ceļu iesākam pamatīgā tempā, lai es sasildītos. Rokas ir atsalušas tādā apmērā kā kādreiz bērnībā. Biju aizmirsusi to sajūtu, ka rokas sasalušas ragā tā, ka no sala sāk sāpēt. Nesos mērkaķa ātrumā pāri laukam, Betija, fotografējot, paliek krietni aiz manis. Vairs neko no skaistās ziemas neredzu, vēlos vienīgi sasildīt rokas. Rokas pamazām atgūstās. Ejot pa meža ceļu, caur koku zariem iespīd saulīte, sniegā zaigo miljons mazi, asi dārgakmentiņi. Liekas, esam nonākušas Sniega karalienes sniega un ledus pilī. Visapkārt trausls skaistums, jā, varbūt salts un auksts, bet skaistums ir tik ļoti dažāds.

Betija: Pēc pusdienām Anete laikam ir pilnīgi sasalusi, tāpēc aiznesas man tālu priekšā, kamēr es priecējos par piesnigušu pļavu. Lai viņu noķertu, man gandrīz vai jāskrien. Tas sasilda. Tikmēr no Antes puses atskan vairāki neapmierināti ”man vajag normālus ziemas cimdus”. Patiešām, šādu ziemu mēs negaidījām. Notiek negaidītais, man ir pilnīgi vienalga par aukstumu (joprojām ir kaut kur pa vidu starp -18 un -20), jo apkārt ir pārāk skaisti. Kad caur koku zariem izspīd saule, izgaismojot apsnigušo mežu, es saprotu, ka turpmāk nekāds aukstums mani neatturēs no došanās ārpus pilsētas.

Pārāk skaisti, lai uztrauktos par aukstumu.
Egles + sniegs = pasaka.

Anete: Mirkli pārtrauc garām braucoša automašīna. Attopamies, ka vispār ārā ir palieli mīnusi un jābeidz blenzt vienā punktā uz meža ceļa. Betija secina, ka viņa var izturēt aukstumu, bet nevar izturēt mašīnas, kuras bojā viņai kadru! Mana kārta smieties par Betijas sašutumu. Protams, busiņa aizmugure Sniega karalienes ledus pilī galīgi neiederas 😀

Atkal kārtējā fotopauze 😀

Betija: Ap pusdienas laiku mežā ir saradušies arī citi ziemas baudītāji. Savu esam dabūjušas un mums laiks doties atpakaļ, un atrast autobusa pieturu. Lai viss būtu pēc labākajām tradīcajām, arī mans telefons padodas ziemai un izslēdzas. Vai kāda no mums ir paskatījusies autobusu grafiku atpakaļ uz Rīgu? Jā, kā tad, kā tad 😀 Esam mežā bez pulksteņa un nojausmas, kad ir nākamais autobuss (cik tipiski) 😀 . Nav citu variantu kā iet uz labu laimi un cerēt, ka mums paveiksies (parasti tā nenotiek).

Betija: Tā ir pilnīga nejaušība, ka pamanam pieturu brīdī, kad tai tuvojas autobuss. Mums abām vienlaicīgi kļūst skaidrs, ka autobuss piestās pieturā un tālāk dosies uz Rīgu. Man ir skaidrs arī tas, ka nekādi nepaspēsim un autobuss aizbrauks bez mums. Doma par gaidīšanu pieturā šajā salā nav tā jaukākā. Saprotu, ka Anete ir gatava skriet uz pieturu, lai gan tas ir bezcerīgi. Man atliek vien nobļauties SKRIEN (ja jau cilvēks ir gatavs mēģināt), lai gan iekšēji zinu, ka skrējiens būs veltīgs, mūs nepamanīs. Jā, es esmu tieši tik jauks draugs 😀 Īsts draugs ir tas, kurš liek tev skriet uz autobusu, lai gan pats netic, ka izdosies 😀 Dīvaini, bet mums izdevās, pateicoties jaukiem pasažieriem un Anetes pašaizliedzīgajam skrējienam 😀

Anete: Ciematiņu esam sasniegušas labā tempā, tik ļoti vairs nesalst, beidzot patiešām kļuvis par kādu grādu siltāks. Mēģinot saprast kura ir īstā autobusa pietura, tālumā redzu, ka pa Vidzemes šoseju nāk autobuss. Mēs esam labu gabalu no īstās pieturas. Man nav vēlmes stundu salt līdz nāks nākamais. Arī Betijai šādas vēlmes nav – atskan bļāviens manā virzienā, kuru droši vien dzirdēja viss ciems – SKRIIIEEEEEN!!!! Šādai pavēlei nevar nepakļauties, uzņemu tempu un metos skriešus autobusa virzienā. Skrienot redzu ka ir iespēja paspēt. Kaut kādi cilvēki veļas laukā no autobusa, bet es straujiem soļiem tuvojos busam. Tiešām neticami, bet izskatās, ka paspēšu! Skrējiens ir Olimpisko spēļu cienīgs, turklāt ziemas ekipējumā. Cilvēki pieturā, redzot, ka skrienu uz dzīvību vai nāvi, aptur šoferi. Pieskrienu pie autobusa, man tālumā seko Betija – paspēts! Paspējām pateicoties cilvēkiem pieturā. Mums ļoti bieži palīdz pilnīgi sveši cilvēki 🙂 Divas izsalušas mežinieces saka lielu, lielu paldies!

Uuuun arī fotokamera aukstumā izslēdzas 😀

Betija: Autobusā ielecam galīgi apsalušas, bet apmierinātas. Esam izcili atklājušas jauno gadu ar kupenām, lekšanu sniegā, sasalušiem matiem un salā aizsalušām acīm. Esmu sapratusi, ka mani vairs nebiedē -20 😀 Ziema ir jāizbauda uz visiem 100%, ja jau mums beidzot ar to ir paveicies. Kad šķiramies Teikā, uz atvadām ir tikai viens jautājums – kad iesim atkal?

Anete: Sēžam siltajā autobusā un traucamies uz Rīgu. Pārgājienu sezona atklāta ziemas spelgonī ar mums raksturīgajiem negaidītajiem momentiem. Tāds pārgājiens mums vēl nebija bijis. Pieveicām aptuveni 11 kilometrus salā. Uz šo brīdi mūsu pārgājieni vairs nebalstās plikā entuziasmā un siltās ziemas bikses ir pasūtītas 🙂 Jā, bija brīži, kad pamatīgi nosalu, aizsala acis, pamanījos ieripot kupenā, bet ne mirkli nenožēloju, ka izgājām dabā – 20 grādos. Kamēr ziema, jāmēģina savākt maksimāli daudz ziemas dienu pastaigas mūsu kontā 🙂

Distance: 11 km ļoti svaigā gaisā.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

<span>%d</span> bloggers like this: