Ziema Smārdes mežos.

Anete: Šim nebija jābūt ziemas pārgājienam, patiesībā šim bija jābūt pārgājienam, kurā atklājam pavasari, šķērsojam upi, apskatām ezerus un meklējam pirmos pavasara vēstnešus. BET, dažas dienas pirms pārgājiena, laika ziņas pateica – būs putenis. Nemelosim – entuziasma vilkties ārā putenī nebija, bet kad mēs neiespējamu laika apstākļu dēļ esam palikušas dīvānā? Labi, lai būtu pēdējais ziemas pārgājiens 😀

Betija: Šogad ziema mūs piemānīja, pārgājiens, kas bija plānots kā pirmais pavasarī, pilnīgi negaidīti kļuva par pēdējo ziemas. Tā kā sniegu bijām izbaudījušas pietiekoši, redzot brīvdienu laika prognozi, iekšēji bijām nedaudz vīlušās. Atkal aukstums, tiek solīts putenis un vējš, vai tiešām nepietiek? Apņemšanās gan netiek mainīta, ja izlemts, tad jāiet! Par galamērķi šoreiz kļuva Kurzemes meži, kuros esam staigājušas maz. Brauksim uz Tukuma pusi. Pārmaiņas pēc, es nebūšu tā, kas celsies nežēlīgi agri, lai paspētu centrā iekāpt Cēsu vilcienā. Jūtu – Anete nav sajūsmā 😀 Atgādinu Anetei, ka manas izjūtas pret Cēsu agro vilcienu ir tieši tādas pašas kā viņai pret Tukuma vilcienu 😀

Kārtīgs marts.

Anete: Lai paspētu uz vienu no agrajiem vilcieniem uz Smārdi, esmu spiesta celties 5:20. Tas nav tas ko vēlos darīt svētdienas rītā, pat ne dēļ pārgājiena, bet te es esmu – pamodusies ellīgi īgnā noskaņojumā 5:20. Dzirdot modinātāju, pirmā doma bija – nejēgā nāk miegs. Jopcik, kāpēc piekritu kaut kur iet?! Betiju un pārgājienu tādu sīkumu dēļ kā man nāk miegs, neuzmetīšu! Paskatos pa logu, nekas nav aiztaupīts – ārā ir solītais sniegs.

Smārde ir aizputināta…
un izskatās kā decembrī.

Anete: Esmu stacijā super laicīgi. Šoreiz no stacijas ceļu uz Smārdi sākšu viena, Betija pievienosies Zasulauka stacijā. Eju meklēt īsto vilcienu, miegs nāk kā ūdens. Ierāpjos otrajā vagonā, drošības pēc pajautāju vai šis ir īstais vilciens. Mazums atkal iekāpšu ne tur un aizbraukšu ellē ratā nezin kur, tikai ne uz pārgājiena vietu. Nē, es esot pareizajā vilcienā. Uzrakstu Betijai, ka mani var sameklēt otrajā vagonā un, ja gadījumā esmu bez samaņas, lai ļauj gulēt līdz Smārdei 😀

Betija: Kamēr Anete miegaina ceļo uz centru, es dzeru kafiju un domīgi vēroju apsnigušo pilsētu aiz loga. Pavasaris, kā tad 😀 Brienot pa piesnigušajiem trotuāriem, pamazām nāk atklāsme – mūs sagaida kaut kas ļoti skaists. Tā saulainā ziemas diena, kad pilnīgi viss ir noklāts ar smalku sniegu un izskatās pasakaini. Pie tam, nav auksts, Rīgā vēja nav, viss ir pat pārāk cerīgi. Kad vilcienā satieku Aneti, mūsu sajūsma nav valdāma. Priekšā izcili skaists ziemas pārgājiens.

Esam atgriezušās ziemas pasakā 🙂

Anete: Iekāpjot Betijai, nekāds miegs nesanāk. Izbraucot no Rīgas, acīm paveras neticami skaistas ziemas ainavas. Šādu ziemu mēs izsapņojām vismaz 2 gadus. Nu nejauši uztrāpījām 🙂 Visas foršās lietas dzīvē notiek neplānojot 🙂 No karaliskās ziemas elpa sajūsmā aizraujas! Esam bez maz vienīgās vagonā un varam, netraucējot citus, paust apbrīnu dabai. Turam īkšķus, lai, iebraucot Smārdē, sniegs pēkšņi nav pazudis. No malas, kā parasti, esam smieklīgas.

Anete: No vilciena Smārdē izlecam vienīgās un dodamies meža virzienā. Kaut man joprojām acīs ir miegs, nespētu sev piedot, ja šādā dienā nebūtu dabā. Visapkārt tīrs baltums. Liekas pat mazākais kociņš šodien rotājas svētku tērpā. Gavilējam, ka mums paveicies iznākt ārā pasakā. Pasaku pabojā suņu riešana, bet tā kā visi mani “labākie draugi” lauku suņi ir aiz sētām, īpašu kreņķi neķeru. Šo dienu man nesabojās neviens lauku suns!

Aizsaluša purva ainavas.
Anete ziemas brīnumzemē.
Betija nesaprot, uz kuru pusi skatīties 😀

Betija: Kā vienmēr, plāni mums ir lieli, bet realitātē notiek kaut kas pilnīgi cits 😀 Kāda vēl ātra iešana meklēt Slocenes upi, ja jāpriecājas par katru krūmu, kurš (kāds pārsteigums) ir skaisti apsnidzis 😀 Laikam pēdējo gadu kārtīgas ziemas trūkums ir darījis savu. Esam sapratušas, ne vienmēr attālumā un noietajos kilometros ir tā sāls, patiesība ir kaut kur pa vidu starp piedzīvojumu un būšanas dabā izbaudīšanu. Kas par to, ja meža vidū tevi jau kuru reizi aptur otra sauciens – bāc, pagriezies atpakaļ, paskaties uz tiem kokiem!!

Anete: Lēni virzāmies pa piesnigušajiem mežiem. Trase plānota aptuveni uz 26 km. Kādā brīdī saprotam – piesnigusī daba mūs aizrāvusi tik ļoti, ka pastāv liela iespēja pārgājienu pārtraukt 2 kilometrā, lai jūsmotu par to kā saule apspīd egli! Lai tā nenotiktu, pieliekam soli upes virzienā. Kā minēju, paredzēts šķērsot upi, vislabākais gaismā!

Piesnigušo taciņu burvība.
Kā izrādās, šis ir oficiāls velo maršruts Ķemeru nacionālajā parkā.

Betija: Starp meža pasaku un upes atrašanu, uz kāda apsniguša stumbra tiek apēstas vēlās brokastis, jo mans izsalkums draud izjaukt sapņaino ziemas baudīšanu (kā parasti). Par brīnumu, arī Anete neatsakās no maizītes un siltas tējas. Mini pauzīte nāk tieši laikā. Kamēr ēdam, secinam, ka visu šo laiku meža neesam satikušas nevienu cilvēku. NEVIENU. Visas meža taciņas te pieder mums vienām un tas ir brīnišķīgi. Vēl viens iemesls meklēt jaunas un neiestaigātas vietas.

Uz takas ir tikai mūsu pēdas.
Kur vēl neviens šorīt nav gājis..

Anete: Pieliekot soli, skaistie, sniegiem bagātie meži paliek aiz muguras. Nonākam pie vietas, kur ir gan skaisti, gan briksnis. Lai tiktu pie upes, nākas šķērsot briksni. Betija gan jau ir sajūsmā – pa ilgiem laikiem ietriekusi mani tieši iekšā briksnī. Jau pie pirmā soļa atraujos no kāda atsperīga zariņa pa vaigu. Briksnis savu dabu nav mainījis. Lai kā es mīlētu dabu, nekad nemīlēšu mazos, atsperīgos brikšņa zariņus.

Vēlās brokastis.

Betija: Kamēr Anete velta krūmiem ne tos jaukākos vārdus, es izbaudu takas meklēšanu tur, kur viņas nav. Kartē ir, dzīvē vairs nav, vieta improvizācijai…un brikšņiem 😀 Attopamies dubļu grāvja malā. Apstājos, lai izdomātu kā dubļu un sniega putru šķērsot visveiksmīgāk, bet Anete nav mierā ar manu pārāk nesteidzīgo pieeju. Kāda ir palikusi drosmīga 😀 Tas ir super, ja neskaita faktu, ka, šīs drosmes pamudināta, es iesperos ar vienu kāju pamatīgos dubļos 😀 Mani glābj tikai zābaki un bahilas, kas uzvilktas ar tālredzīgu domu, ja nu sanāk iepērties kupenā. Kupenas vietā mani sveicina vecie, labie dubļi.

Kā vienmēr, atrodam kaut kādu dubļu grāvi, kurā iebrist 😀

Anete: Izbrienam pie kāda strauta, grāvja vai mini upītes. Nešķiet, ka šo pļenčku būs grūti šķērsot. Betija minstinās pie grāvja. Neizturu grāvja pētniecību! Saku – ko Tu tur čammājies, Tev kājās Lowas! Brien! Betija sper soli un attopas līdz potītei zem sniega paslēptā zampā 😀 Kā īstam draugam draugam pienākas, izvelku Betiju no pļenčkas nevaldāmi smejoties! Betijas kājas ir sausas, bet tas pļekš, kas atskanēja iegrimstot zampā 😀 Stāsta morāle – neskati vīru no cepures, arī maza grāvīša krasti mēdz pārplūst 😀

Anete: Izlienam no brikšņa un mērķtiecīgi dodamies pāri laukam upes virzienā. Esam ieplānojušas apskatīt vēl divus ezerus. Kartē iezīmēts tāds kā tiltiņš. Tas liek mums cerēt, ka upe ir šķērsojama. Uzvedoties skaļi, izbiedējam uz lauka iznākušu stirnu. Atkal pazaudēts skaists dzīvnieka foto. Vairs neskaitām, cik dzīvnieku foto pazaudēti dēļ skaļās uzvedības. Mēģinot krūmos saskatīt stirnu, paejam garām arī upes šķērsošanas vietai.

Pirmās pēdas sniegā ir mūsējās 🙂

Betija: Uz papīra doma ir vienkārša – šķērsot upi un aiziet līdz ezeriem upes otrā pusē. Iespēju šķērsot upi šķietami vienkāršā veidā parāda pat OsmAnd karte. Dzīvē mūs varētu sagaidīt kas bebru dambim vai palielam sanesumam līdzīgs. Neko vairāk it kā nevajag. No augšas upi aizsedz blīvi saaudzis krūmājs. Vispirms jāizcīnās cauri tam, sakritušiem kokiem un jāmēģina nepaslīdēt slidenajā sniegā, lai nenonāktu lejā uz sejas vai, labākajā gadījumā, pēcpuses.

Pļavas ainava bez stirnas.

Anete: Griežamies apkārt un soļojam pāris metrus atpakaļ, lai dotos pa krauju lejā, cauri briksnim pie Slocenes upes. Ja kāds cer, ka tur būs taciņa, kas iezīmēta kartē, var aizmirst. Tās vietā ir milzīgs brikšņu puduris. Konkrēti esmu atradusi no brikšņiem, bet turpinu cīnīties. Tiekot upes krastā, saprotam, ka esam izlauzušās pie sasistas siles!

It kā maza, bet viltīga upīte.

Betija: Kad beidzot esam lejā, nākas secināt, ka pēršanās pa krūmiem bijusi velta. Upe ir pārplūdusi, dambja nav un koku sanesums, kas, iespējams, ir kalpojis kā tiltiņš, vidū ir pārrauts. Visi sakritušie koki apsniguši, kas traucē novērtēt situāciju. Atrodam stumbru, kas mūsu pusē izskatās diezgan cerīgi, bet otrs gals zem sniega ir aizdomīgs. Ja mēs būtu grupā, varētu viens otram palīdzēt, bet mēs esam divas un man nav līdzsvara izjūtas 😀 Ja upe nebūtu uzplūdusi un kritušie koki nebūtu apsniguši, varētu kādam labākam stumbram sēdus pāršļūkt pāri, kaut vai velkot kājas pa ūdeni (man tas nebūtu nekas jauns 😀 ). Bet visus stumbrus klāj bieza sniega kārta un ir grūti izdarīt secinājumus par to izturību. Veiklākais pārgājiena dalībnieks, jeb Anete, uzrāpjas pārbaudīt vienu no kokiem, taču drīz vien atgriežas atpakaļ krastā. Nebūs.

Anete: Nekāda, pat improvizēta, tiltiņa nav. Ir vairāki koku stumbri un pārplūdusi upe. Negribas padoties un nešķērsot upi. Betija, par brīnumu, gatava pirmā likties mierā. Es gribu vismaz pamēģināt. Mēģinu uzkāpt uz koka stumbra. Slidīgs. Turklāt stumbrs nav stabils, otrā pusē esošā koka galotne, nezinu vai izturēs jebkādu svaru. No vienas puses man gribas riskēt un jāteniski tikt pāri stumbram otra krastā. No otras puses, iepērties nezināma dziļuma pārplūdušā upē negribās. Pavasarī noteikti var tikt pāri. Betija prāto – ja mēs nebūtu tikai divas, varētu riskēt. Paklausot Betiju, atmetu ideju par spīti visam šķērsot upi. Šodien nāksies atteikties no ezeriem.

Aianava ar upi un briksni.

Anete: Neliela škrobe ir. Virzāmies gar brikšņaino upes krastu cerībā atrast kādu stabilāku stumbru. Diemžēl, tādu neatrodam. Atzīstam sakāvi. Anete & Betija pret Slocenes upi pagaidām ir 1:0, upes labā. Pagaidām. Nekas cits neatliek kā mainīt trasi. Dosimies caur mežiem uz Milzkalni. Nav viegli samierināties. Fakts paliek fakts – divatā upi šodien nešķērsotu. Betija izdomās citu trasi pavasarī, tad upi pieveiksim. Slocenes upe metusi mums izaicinājumu, tāpat kā simtiņš 😀 Izaicinājums pieņemts!

Atpakaļceļā pēkšņi sākās putenis.
Putenis + mežs + saule = pasaka.

Betija: Neteikšu, ka neesmu vīlusies. Dusmojos uz savu līdzsvara trūkumu un apsnigušajiem stumbriem. Vispār upe izskatās viegli šķērsojama, ja ne tas stulbais skaistais sniegs, kas pārklājis kritušos kokus, padarījis tos slidenus un nepārskatāmus. Tā kā paliek neizpētīts upes otrs krasts un ezeri, vienojamies, ka pavasarī atgriezīsimies, lai nokārtotu rēķinus. Būs vēl viens iemesls turpināt pārgājienus Kurzemē.

Anete: Plānojām pauzi ņemt pie ezeriem un apēst manis gatavoto dārzeņu un vistas mērces šedevru. Tā kā mainījām maršrutu, pauzes vieta jādomā citur. Betija skaidri un gaiši pasaka, ka neapēsts vistas ēdiens nepaliks 😀 Mans piedāvājums paēst pie kādas ēkas drupām tiek noraidīts. Betija atgādina, ka šogad apņēmāmies vairs nepusdienot kaut kādās pilnīgās miskastēs un pritonos.

Betija: Iespējams, upes atlikšana mums aiztaupīja pēcpusdienas puteni un vēju. Kad līdz galapunktam palikuši kādi 8 kilometri, laiks apmācas un vējš sāk dzenāt sniegu. Protams, tieši tajā brīdī esam iznākušas no meža uz grantenes. Man par izbrīnu, Anete pēkšņi piedāvā ēst pusdienas kaut kādā pamestā, pussagruvušā ūķī 😀 Saprotu, ka pūš ass vējš un krīt sniegs, bet tad jau labāk ēst, sēžot mežā zem egles 😀

Ceļmalas ainava.

Anete: Nejauši atrodam izcilu pusdienu vietu tās pašas nelaimīgās upes krastā. Betija dodas fotografēt upi un pamana lielisku vietu. Nav nekāds galdiņš vai apmetne, bet ir neliels koka stumbrs. Toties skats uz upi ir augstākās klases 🙂 Nometam savus paklājiņus uz stumbra, ietinos pledā un sākam ēst. Betija laimīga kleksē iekšā vistu. Izlemju tikmēr nopurināt no zābakiem sniegu. Spēcīgi sasitu zābakus vienu pret otru, atskan krakšķis, ne no zābakiem. Koka stumbrs dīdīšanos neiztur un pārlūzt tieši zem manis. Abas, ar neizpratnes pilnām sejām, atrodamies uz pēcpusēm sniegā. Smejamies pilnā kaklā. Pārgājiens izdevies – kārtējā tizlība notikusi 😀

Pusdienu pauze ar skatu.
Paēdis cilvēks = laimīgs cilvēks 😀

Betija: Mums paveicas un pusdienas nav ne gruvešos, ne zem egles, bet gan tās pašas Slocenes krastā (pārmaiņas pēc). Šeit upe aizsalusi. Tas gan netraucē kāda ziemas laivotāja mēģinājumam izlauzties cauri ledum. Mēģinājums ir neveiksmīgs un laivotājs pagriežas atpakaļ īstajā brīdī, lai nekļūtu par liecinieku mūsu kritienam sniegā. Anetes dīdīšanās ir salauzusi improvizēto soliņu 😀 Ņemot vērā mūsu līdzšinējo pieredzi, brīnums, ka nekas tāds nenotika ātrāk 😀 Kad esam izsmējušās, jautrībai seko nepatīkama atklāsme – esmu palaidusi garām faktu, ka starp nākamo un aiznākamo vilcienu ir vairāk kā divu stundu starpība.

Piecu zvaigžņu pusdienas 🙂

Anete: Ja domājām, ka tizli ir tas, ka zem tevis salūzt koka stumbrs, tad nē. Tizli ir tas, ka mēs nesekojām līdzi vilciena laikiem. Betija, paskatoties cikos ir vilciens, secina – līdz vilcienam ir precīzi 1 stunda 3 minūtes un 6 kilometri. Līdz nākamajam vilcienam būs jāgaida divas stundas. Varam mēģināt paspēt. Riskanti, protams, bet vismaz mēģināsim. Uzreiz pasaku Betijai, ka tas ir iespējams, ja vairs nestāsimies, neko nefotografēsim un iesim mērkaķa simtiņa ātrumā.

Betija: Pēc Anetes dzelžainajiem aprēķiniem, pastāv niecīga, taču ļoti ticama iespēja, ka varam paspēt uz vilcienu, ja tempā un nekavējoties dodamies ceļā. Piekrītu, īsti neapzinoties par šī lēmuma sekām, jeb to, kas būs no sevis jāizspiež, lai paspētu 😀 Ja nepaspēsim, iesim tālāk uz Tukumu. Kamēr prātoju kā no Milzkalnes aiziet līdz Tukumam, Anete ir nolēmusi, ka mums 100% jāpaspēj uz vilcienu trijos. Piekrītu, ka tas būtu lieliski. Iekšēji šaubos, ka to paveiksim.

Anete: Ejam pamatīgā tempā, gar mums paslīd visi skaistie sniegotie upes skati. Paliekam ar gariem deguniem. Nebūs. Jāskrien uz vilcienu. Pirmos 2 km nomaucam labā tempā. Mežs nav pārāk piesnidzis. Manī mostas pārsteidzīga cerība – varbūt nebūs tik traki. Atlika padomāt šo ķecerīgo domu, kad priekšā paveras pretīgs sniega lauks. Cīnāmies it kā ātri cauri mežonīgiem sniegiem, bet ātrums krīt. Lai būtu pilns komplekts tizlu elementu – papildus dziļam, vecam, sačākstējušam sniegam, kurā Tu brūc iekšā, pievienojas kalns un spīd saule. Ziemas ceplī, drūmā ātrumā pa sačākstējušu sniegu, kāpjam kalnā. Kas var būt labāks par šo? Daudz kas 😀 Uzcīnījušās kalnā, sarkanām sejām, konstatējam, ka pulkstens ir 14:30 un mums ir 3 kilometri līdz vilciena stacijai.

Smaidīgas mēs, vēl nenojaušot par gaidāmo 😀

Betija: Kamēr maucam cauri mežam, taka ved tieši blakus upei. Šeit ir ļoti skaisti, taču mēs, kā parasti, nesamies cauri tādā tempā, it kā atrastos privātās Stirnu Buka sacensībās 😀 Atkal un atkal sev apsolu, ka šis nekādā gadījumā nedrīkst atkārtoties (cerams, ka šī būs pēdējā reize, bet, visticamāk, ka nē..). Kad esam uzņēmušas labu ātrumu, nonākam vietā, kur nākas cīnīties ar sasalušu sniegu un kalnu vienlaicīgi. Ir skaidrs, ka šis var izgāzt visu plānu. Redzu kā vilciens aizbrauc garām stacijai un dusmīgas brienam uz Tukumu 😀 Negribu skaļi teikt, bet saprotu, ka lai paspētu, vismaz pēdējais kilometrs būs jāskrien. Pa sniegu, ledu, ar smagajām Lowām un mugursomu. Vai var būt vēl drausmīgāk stulbāk? Izrādījās – var gan.

Anete: Eju un pie sevis bubinu – 3 km, 3 km, 3km. Rēķinu – jāskrien no šī paša brīža. Negribas teikt Betijai, ka vienīgais variants kā paspēt, ir skriet uz vilcienu. Pie sevis parēķināju, ka šajā stadijā jāskrien faktiski visi 3 km ar mazam pauzēm atpūtai. Vēl nezinu kā piedabūšu Betiju uz tik drastisku pārgājiena noslēgumu.

Anete: Paķeru Betiju uz pārsteigumu, sāku skriet, nokliedzos – SKRĒJIENS! Paskatos uz atpakaļu, Betija pārsteigta skriešus seko. Ieslēdzu brutalitātes un nežēlības režīmu pret mums. Pie kalna apstājos un notaurējos ATPŪTA, ĀTRI EJOT! Ejam kalnā. Pieveikusi kalnu, brēcu – SKRĒJIENS! Cenšos neskatīties uz Betiju. Zinu, ka viņa ir nikna. Manu muguru svilina Betijas heits. Skrienu un domāju – tikai šādi aizvilkšu mūs līdz Milzkalnes stacijai. Pie kārtējā līkuma kalnā nokliedzos – ATPŪTA, EJOT TEMPĀ!! (Tātad nav atpūta). Pagriežoties, redzu Betijas seju – sarkana un nikna. Betija man uzkliedz – labāk būtu upi pārbridusi nekā šitais!!! Atkal kā Petrā!! Moments ir kritisks. Šādā noskaņā varam sākt sevi žēlot un nepaspēt. Jārīkojas strauji, jāpaņem Betija uz pārsteigumu. Pavēles tonī kliedzu – SKRĒĒĒJIENS!! Pārsteigums izdodas, atsākam skriet. Jūtos drausmīgi. Pašai pēc celšanās 5:20, 17 km + 3 km pamatīgā tempā nav viegli. Kājas sāp konkrēti, turklāt skrienu pilnā ziemas pārgājiena ekipējumā. Sajūta, ka plaušas izkritīs no iekšām, bet šajā situācija nedrīkst padoties un atlaist. Ja padošos, padosies arī Betija. Kad līdz vilcienam ir 550 metri, nometu skriešanu. Priekšā ir pretīgs kalns. Nobrēcos – TEMPĀ KĀPJAM!! Skriešana bija nekas salīdzinot ar kāpienu kalnā. Uzkāpjot kalnā, atkal atskan mans brēciens – 300 METRU SKRĒJIENS!!! Kaut kadi pārcilvēcīgi spēki mani velk uz priekšu. Pieturā ieskrienam 10 minūtes pirms vilciena. Paspējām! Man ir izdevies mūs atvilkt līdz stacijai laikus!

Pēc mežonīgās skriešanas vismaz tikām apbalvotas ar skaistu Milzkalnes ainavu.

Betija: Ja es kādreiz teicu, ka nekad vairs nevēlos kāpt Ozolkalnā, tad tas ir noticis nu jau divreiz un es labāk to izdarītu vēlreiz, nekā atkārtotu skrējienu cauri mežam līdz Milzkalnes stacijai. Pie tam, skrienot pa slidenu sniegu ar smagiem zābakiem, mani nepameta doma, ka ieskriesim stacijā, lai redzētu kā vilciens aizbrauc bez mums 😀 Dzirdot Anetes kārtejo brēcienu – SKRĒĒĒJIENS, saprotu – jā, es labāk ziemā pārpeldu upi nekā metos brutālā skrējienā, tam nepiemērotos apstākļos. Tomēr, jāatzīst, ka neskatoties uz vēlmi nokrist ceļmalā un tur mētāties līdz nākamajam vilcienam, Anetes bez maz vai armijas paņēmieni izvilka pēdējo posmu un mēs ieskrējām stacijā 10 minūtes pirms vilciena. Mēs bijām ietaupījušas veselas 10 minūtes no palikušās pusstundas. Kā? Es nezinu (zinu gan, pateicoties Anetes brutālajiem paņēmieniem), bet mēs to paveicām, izdzīvojām un neiemetām viena otru upē 😀 Šī draudzība nebeidz pārsteigt 😀

Sen nebijām tā priecājušās, redzot vilciena pieturas uzrakstu.

Anete: Stāvam stacijā. Es atvainojos Betijai par brutalitāti. Betija nedusmojās, lai gan atklāti pasaka, ka atkārtot viņa to nevēlas kaut vai mēs paspējām. Pēc atelpas, iepriekšējo 5 kilometru mokas ir aizmirstas. Priecājamies, ka šādu režīmu izturējām. Iespējams, pavadījām dabā pēdējo skaisto ziemas dienu šajā gadā, pie tam esam pārbaudījušas savu fizisko un morālo formu. Tas skrējiens līdz vilcienam bija tik tiešām reti drausmīgs, bet ar formu viss kārtībā. Esam gatavas sagaidīt pavasara pārgājienus ar garākām distancēm. Pie Slocenes upes atgriezīsimies. Mēs neatstājam nenokārtotus rēķinus. Neliksimies mierā kamēr nebūs Betija&Anete pret Slocenes upi vismaz 1:1 🙂

Distance: 24 km

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: